237. turpinājums. Parasti “messeršmiti” iznira it kā no saules, tāpēc viņu priekšrocība bija pārsteigums.
(237. turpinājums)
Parasti “messeršmiti” iznira it kā no saules, tāpēc viņu priekšrocība bija pārsteigums. Tad sāka dzirkstīt ložmetēji gandrīz no visiem stobriem, bet vāciešiem nevajadzēja lielu māku, lai tādā biezoknī sašautu kādu bumbvedēju, reizēm pat divus uzreiz. Atceros tikai vienu gadījumu, kad notrieca arī pašu uzbrucēju — vācu iznīcinātājs bija nokritis gandrīz šosejas malā starp pagastmāju un “Zeltkalniem”.
Sašautās lidmašīnas parasti aizdegās un, sarkanu liesmu un melnu dūmu apņemtas, gāzās lejup. Parasti paguva izlēkt ar izpletni kāds no lidotājiem, nereti gaisā karājās vienlaikus pat trīs kupoli. Kad izpletņi tuvojās “Baltiņu” vai “Roplaiņu” mežu galiem, no lejas atskanēja varen skaļas vlasoviešu gaviles. Tiešā Mūsmāju tuvumā neviena lidmašīna nenogāzās, tikai vēlā rudenī un nākamā pavasarī mēs, puikas, mēdzām pārlūkot lūžņu kaudzes. Mūsu mērķis parasti bija izmontēt kādu optikas detaļu vai strāvas kondensatorus, no kuriem tinām laukā garās staniola lentes. Dažas lidmašīnas nebija sadegušas, bet tikai krītot stipri sasistas, tur mēs visādus kloķus pētījām, pie izdevības pievākdami lielkalibra ložmetēju patronas. Viens no interesantākajiem pieredzējumiem saistās ar kādu bumbvedēju, kurš krītot ietriecies “Klapču” rijā. Vietējo iedzīvotāju versija bija šāda: sašautais bumbvedējs kļuvis nevadāms un gāzies lejup. Pilots laikam gribējis darīt tā, lai arī pats aizietu bojā, bet lidaparāts laidies lejup it kā pikējumā. Vispirms pilots mēģinājis ietriekties varen lielā vientuļā bērzā, bet bumbvedis zaudējis tikai pusi no spārna, bet kādus divsimt metrus priekšā atradusies veca rija, un tad smagais korpuss ar inerci padzinies apakšā zem plašās palievenes, paceļot jumtu gaisā vismaz par metru. Ļaudis runāja, ka viens no lidotājiem bijis dzīvs, bet īsti vairs neatceros, kas un kā. Vēlā rudenī es tur paklusām reiz pielavījos, jo rija atradās krietnu gabalu no dzīvojamās mājas. Skats no tiesas interesants, jo lidmašīna bija zaudējusi ne tikai spārnus, bet arī sāniem bija norauts dūralumīnija pārsegs. Un vispārsteidzošākais šķita tas, ka lidmašīnas vēderā turpināja karāties kāds pusducis aviācijas bumbu — gluži kā melni mēteļi garderobē.
Toties naktīs gaisā valdīja “kukuruzņiki”, bet vēlāk bija jūtami arī daži smagie bumbvedēji. Divplākšņi parasti izkāra apgaismes sveces un tad mētāja rāceņu lieluma bumbiņas, kuras uz zemes atstāja tādus kā kaķa skrāpējumus. Bet krievu lidotāji izrādījās gana slinki, lai šīs nelielās bumbiņas sagatavotu izmešanai, proti, lai atslābinātu stingri piegrieztos propellerus, kuru uzdevums bija krišanas laikā izskrūvēt skrūvi, kas saturēja atsvaru ar adatu galā.
Turpmāk vēl.
