199. turpinājums. Uz kartītēm pienākošos normu viņš nokūpināja trijās dienās. Tēvs atdeva savu normu, bet arī tas bija tīrais sīkums.
(199. turpinājums)
Uz kartītēm pienākošos normu viņš nokūpināja trijās dienās. Tēvs atdeva savu normu, bet arī tas bija tīrais sīkums. It kā blēņodamies kara gados sāka vilkt dūmus arī mans tēvs, un vasarā cits nekas neatlika kā audzēt pašiem. Vecais Jejka iedeva sēklas, un kūtspakaļa auga griezdamās. Kamēr lapas vēl nebija šķinamas, es gādāju Jejkas ieteikto meža tabaku. Brūte Fedjam bija izgādājusi nikotīna pudelīti, un tad kaislīgais pīpmanis mēģināja padarīt stiprāku jebkuru āboliņa lapu. Nu, bet kad nāca gatava pašaudzētā manta, tad problēma bija atrisināta. Tēvs no ābeles koka pagatavoja sev pīpi, bet Fedja deva priekšroku zīdpapīram.
Vasarās Fedja gulēja klētsaugšā. Kad virs kūts bija sadzīti rudzu salmi, bet klētsaugša līdz bendelēm piestūķēta ar smaržīgu sienu, tur varēja izguldīt veselu zaldātu rotu. Pēc kara es pats tur gulēju, un tā patiesi bija jauka vietiņa.
Kad jau fronte tuvojās Ērgļiem, pienāca pavēste, lai tādā un tādā pirmdienā saimnieks kopā ar gūstekni zirga pajūgā ierodas pagastmājā. Bija paredzams brauciens uz Cēsīm, kur nometne vāca kopā visus karagūstekņus. Tika norunāts, ka Fedja vēl pēdējo reizi apciemos savu brūti, bet pirmdienas rītā pats aizies uz pagastmāju. Tomēr šoreiz Fedja mūs pievīla, tēvs bija kārtīgi nolamāts un norīkots par šķūtnieku uz Cēsu nometni. Braukuši garā karavānā, jo gūstekņu bijis vairāki desmiti, arī apsardze ar plintēm braukusi līdzi. Sākās Ērgļu kaujas, visas malas pilnas ar vācu karavīriem un vlasoviešiem, un jau likās, ka mūsu gūstekni neviens nemeklēs. Bet pēc dienām desmit Fedja atnāca pats, vainīgi smaidīja un lūdza saimniecei piedošanu. Uz atvadībām esot stiprāk sadzēries, tāpēc no rīta aizgulējies. Varēja just, ka pie brūtes bijis visai trūcīgi ar ēdienu, tāpēc nācis atpakaļ. Nekādu lielo darbu šajā laikā nebija, tāpēc vairāk pļāpāja ar lietuviešu karavīriem vai vlasoviešiem. Bet vienmēr modrais “Upmaļu” saimnieks tomēr visu bija redzējis un attiecīgi noziņojis, tāpēc pilnīgi negaidīti Mūsmājās iebrauca vieglā automašīna ar varen uzpūtīgiem esesiešiem, kuriem piedurkni rotāja miroņgalva. Nelaimīgā kārtā tēvs tobrīd bija sadomājis sadzīt klētsaugšā starp ābelēm sapļauto āboliņu. Tēvs atradās klētsaugšā, ņēma pretī no vezuma Fedjas pasniegtos klēpjus un bāza pažobelēs. Nebija kur sprukt.
Vācieši deva desmit minūtes, lai savāktos un pārģērbtos. Fedja bija ārkārtīgi satraukts, burtiski drebēja pie visām miesām un visu laiku lūdza, lai “hozjaika” aizliek par viņu kādu labu vārdu. Māte arī pūlējās, krievu un vācu vārdus jaukdama, bet vācieši likās tik ledaini auksti, ka viņus laikam pat ugunsgrēks virs galvas nespētu satricināt. Mamma pat noraudājās, no gūstekņa atvadoties.
Pa ceļam Fedja bija mēģinājis iebēgt mežā, bet vācieši saķēruši un nedaudz iedunckājuši. Lai izvarītos no lielākām nepatikšanām, esot pie pirmās izdevības pieteicies vlasoviešos. Kurzemes kauju laikā pārbēdzis pie sarkanarmiešiem, kur arī tūdaļ pārģērbts citā uniformā. Ap Ziemassvētkiem atrakstīja vēstuli savai brūtei, un pēc tam vairāk ne ziņas, ne miņas. Vēl pēc daudziem gadiem Saša viņu pieminēja kā savas māsas līgavaini.
“Roplaiņos” gūstekņu bija pat vairāki, bet ar viņiem mums negadījās iepazīties. Par Upmaļa zvērībām esmu minējis jau citā vietā. Viens plecīgs vīrs dzīvoja arī “Pļaviņās”, laikam īstens krievs, jo kreklu mūždien nēsāja izlaistu pār biksēm. Tolaik par šādu manieri latvieši mēdza smīkņāt. Sīkajiem desmithektārniekiem gūstekņus neuzticēja, un arī darba tur nepietiktu. Par tālākajiem saimniekiem gadījās tikai dzirdēt visādas runas, jo no desmita gadījās vismaz viens, kas pret krieviem un ukraiņiem izturējās ar lielu pārākuma apziņu.
(Turpmāk vēl).
