233. turpinājum.s Kāda patšautene tika apgādāta ar īpašām bruņusitēja patronām — viegli sita cauri dzelzceļa sliedi. Es gandrīz visur asistēju, un karavīri projām nedzina.
233. turpinājums
Kāda patšautene tika apgādāta ar īpašām bruņusitēja patronām — viegli sita cauri dzelzceļa sliedi. Es gandrīz visur asistēju, un karavīri projām nedzina.
Tad visiem dalīja našķus — cigaretes, konfektes, zivju un cita veida konservus. Saldumus vairums karavīru atdeva mums ar māsu, un mēs nekad kara laikā netikām ēduši tik lielus vairumus dažādu konfekšu, galvenokārt karameles vai tā sauktās ledenes. Pētīju papīrīšus un apguvu gandrīz visas Eiropas ģeogrāfiju. No Vācijas, no Polijas, no Austrijas, no Francijas, no Beļģijas, no Ungārijas. Uz žogmalēs izmētātajām zivju konservu kārbām varēja izlasīt, ka tie ražoti Norvēģijā, Dānijā, Holandē, Spānijā. Kārbiņas bija apaļas, garenas un laiviņveida, etiķetes krāsainas, bet reizēm zīmējums bija iespiests tieši uz skārda. Īsta miera laika prece. Kas gribēja pienu, tie mums deva pretī cigaretes, par kurām tēvs sacīja, ka laikam esot gatavotas no salmiem, jo nejūtot nekāda stipruma. Deva arī savu rupjmaizi, jo pašiem kurināt krāsni tādā jezgā nebija iespējams. Pirmo reizi mūžā redzēju kukulīšus, kas cepti ķieģelīšu formā. Garša nebija slikta, bet sāta sajūtu tāda vāciešu maize tomēr nedeva. Tēvs sprieda, ka vācietis jau vienmēr izgudro kādu blēdību, droši vien maļot klāt zāģu skaidas.
Šajā laikā tēvam izcēlās krietna salēkšanās ar diviem vlasoviešiem, kuri pie mūsu akas gribēja padzirdīt savus četrus zirgus. Ūdens jau tāpat nepietika visiem, tikai pa naktīm nedaudz sakrājās, bet te divi apaļvaidži jaunekļi par visu varu centās tikt pie akas, neko ieskaidrot. Upe turpat netālu, bet tiem aizmugures karotājiem laikam bija bailes no krūmiem, tāpēc sāka jau draudēt ar savām plintēm. Tad tēvs ieskrēja virtuvē un no skapj augšas paķēra savu galveno argumentu — lielo uzgriežņu atslēgu —, un tūdaļ sāka skrūvēt nost pumpja klūgu. Vlasovieši kļuva sarkani aiz niknuma, vienā rokā turēdami zirgu pavadas, ar otru slaistīja savas ugunspagales, bet turpat netālu ēnā sēdēja grupa vāciešu un drūmi pīpēja, mašīnpistoles auklēdami, tāpēc abi ūdens kārotāji neganti lamādamies aizgāja uz upi.
Vācieši kļuva vēl drūmāki, kad no Ērgļiem Rīgas virzienā lokomotīve aizvilka sanitāro vilcienu ar ievainotajiem. Un tūdaļ jau arī pašiem nācās aizceļot uz citurieni, jo Ērgļu pusē pievilka spēkus gan viena, gan otra karotāju puse. Arī naktis kļuva aizvien nemierīgākas, jo bieži sāka lidot mums pāri trasējošās lodes, bet krievu “kukuruzņiku” lidojumu laikā debesis taustīja vāciešu prožektoru stari.
Reizē skaisti un baisi.
(Turpmāk vēl)
