232. turpinājums. Vienas armijas divas sejas. Kādu gan likteni pieredzēja šie godavīri? Var jau būt, ka vēlāk kāds no viņiem zaudēja dzīvību. Bet visumā vācieši prata cienīt un saudzēt intelektuālo bagātību.
(232. turpinājums)
Vienas armijas divas sejas. Kādu gan likteni pieredzēja šie godavīri? Var jau būt, ka vēlāk kāds no viņiem zaudēja dzīvību. Bet visumā vācieši prata cienīt un saudzēt intelektuālo bagātību. Maz ticams, ka viņu pakalpojumi būtu ievajadzējušies Kurzemē. Tāpēc es gribu ticēt, ka vismaz daļa no viņiem vēlāk nokļuva pie sabiedrotajiem, kur turpināja pilnveidot jauno ieroču klasi. Mūsdienās visas armijas ir apbruņotas ar šāda tipa kājnieku ieročiem, kam visai primitīvs priekštecis bija šīs “tanku briesmas”.
* * *
Atkal vienu dienu sekoja relatīvs miers, ja neskaita jaunus vietraudžus — vieglajās automašīnās braukājošus štāba virsniekus. Iebrauc vieni, papēta iespējas un aizbrauc. Pēc tam to pašu dara citi, tikai formas tērpi vai zīmotnes nedaudz atšķirīgas. Tad lēni, lēni nāca vilciens, kas veda kara materiālus, kā vēlāk noskaidrojās, daļa bija izkrauta Roplaiņu pieturā, kur netālu no sliedēm atradās “Beitiņu” lielais šķūnis. Vai kādu daļu aizveda līdz pašiem Ērgļiem, to nezinu, bet vienas kājnieku divīzijas štābs izvietojās Baltavas stacijā. Tā bija tikko no Lietuvas teritorijas pārsviestā kājnieku divīzija, ja nemaldos, 132., un tajā ietilpa arī neliela lietuviešu izformētās policijas vienības daļa. Jau nākamajā dienā tikko no vilciena izsēdinātie karavīri ieradās gan Mūsmājās, gan piepildīja visas tuvākās kaimiņu sētas.
Tie bija nopietni un lietišķi regulārās armijas karakalpi, vairums ar ilgu kauju pieredzi. Cik īsti viņu atradās tieši mūsu mājās, to nevaru pateikt, jo visu laiku notika kaut kāda pārgrupēšanās. Vairākās vietās visriņķī mājai tika saraktas vienkāršas zemnīcas, šim nolūkam izmantojot mūsu dēļus, kas klētsgalā nokrauti lielā grēdā, kādreiz paredzēti jaunu ēku celtniecībai. Virsniekiem domātais miteklis tika būvēts lepnāk, tam arī sienas izveidoja no dēļiem, bet pārējie bunkuriņi bija tikai paseklas bedres ar smilšu kaudzīti virs griestiem. Vieni gulēja šķūnī, citi zemnīcās, bet daži virsnieki arī istabā. Kad no rītiem atbrauca lielais virtuves katls ar melnu un ne visai simpātisku erzackafiju, tad sastājās prāva rinda. Pusdienās vestā zupa vai biezputra arī ne tuvu nelīdzinājās tam, ko deva inženieru grupiņai.
Kādas trīs vai četras dienas visi varen rosījās ar ieroču kārtošanu un tīrīšanu. Tēvam lika iejūgt zirgu un braukt pēc mantām — pilnu vezumu ar pilnīgi jauniem ieročiem toreiz atveda no “Beitiņu” šķūņa. Bija šautenes un vairāki “kaulu zāģi” ar rezerves stobriem, pāris granātmetēju un vēl šis tas. Karavīri tad tīrīja vazelīnu no jaunajiem kaujasrīkiem, montēja visu to vairumā kopā, arī nedaudz izmēģināja, tēmējot dzelzceļa uzbērumā.
Redzēju arī granātmešanas ierīci, ko uzlika uz šautenes stobra. Instruktora vadībā kareivji to izmēģināja: iegrieza stobra uzmavā cigārveida granātu, ielādēja speciālu patronu, kurai nebija lodes, atstutēja laidni pret zemi, notēmēja uz kailo “Salu” kalnu un nospieda mēlīti. Granātas lidojumu varēja izsekot ar acīm — apmetusi slaidu loku gaisā, tā ekspoldēja nepilnu divsimt metru attālumā.
