226. turpinājums. Viens kā tāds krāsnkuris ar smagu metāla kruķi lodi iebīdīja dziļāk stobrā.
226. turpinājums
Viens kā tāds krāsnkuris ar smagu metāla kruķi lodi iebīdīja dziļāk stobrā. Tad no atlauztās kastes ņēma laukā baltus pulvera spilventiņus un piekrāva pilnu tādu apaļu kārbu, nedaudz lielāku par teļu dzirdināmo ķipīti. Kārbas apakšā ieskrūvēja tādu kā aizbāzni, kas faktiski bija aizdedzes “pistongs”, un arī šo kārbu iebāza stobra apakšgalā. Tad masīvās durtiņas atkal aizvēra un noslēdza ar īpašu rokturi. Nu viens paņēma pagaru auklu un gaidīja komandiera pavēli, bet pārējie aizgriezās sānis, papleta mutes un ar pirkstiem aizspieda ausis. Vecais vīrs, kurš atradās pie mums, rādīja, lai visi darot tāpat — lai paplešot labi plati savas mutes. Kad apaļīgais virsnieks, pulkstenī skatīdamies, nobēra komandu sēriju, kas noslēdzās ar spalgu “Feuer!”, tad auklas turētājs rāva, un blīkšķis gāja vaļā, un pats lielgabals salēcās kā no spēcīga grūdiena. Šādā veidā ar abiem ugunsrīkiem izblieza reizes piecas vai sešas, un tad atkal stobri tika nomaskēti līdz launaglaikam, kad notika otrā šaušana. Jāteic, ka vāciešiem bruņojumā bija tikai viens patiesi moderns lielgabals — pašgājēja šasija “Ferdinand” —, bet es darbībā redzēju tikai Pirmā pasaules kara laiku smago haubici, visai neērtu un primitīvu ieroci. Bet cilvēki, kuriem gāzās uz galvas sešcollīgie lādiņi, laikam visai omulīgi nejutās.
Visu pārējo laiku vācieši mazgājās, skuva sev bārdas un tik cepa un vārīja. Vairākās vietās visriņķī mājai kurējās ugunskuri, kur lielās pannās brūnēja kartupeļi, bet virsniekiem domātajās — arī vistas cepetis. Kolīdz viens ēdiens bija notiesāts, kāds jau atkal gudroja jaunu recepti — gan ar olām, gan biezpienu. Viens liela auguma vīrs visu laiku locījās ap mūsu virtuves plīti, istabās valdīja varena sutoņa. Vairākas reizes dienā tika pārlūkoti visi iespējamie vistu dējamie perēkļi, tā ka mums pašiem tajā dienā atlika ēst sausu maizi ar slepenībā glabāta speķa šķēlīti. Es gan zināju, ka divas vistas sev pērkli ierīkojušas kuplā nātru cerā pie paša šķūņa ārsienas, nevienam nemanot izņēmu abas svaigās oliņas, aizbāzu sev aiz krekla un ienesu dzīvojamā istabā, noslēpu drēbju skapī zem palagiem. Nodomāju, lai vismaz manai māšelei tiek kas labāks. Taisot ciet skapja durvis gan pamanīju, ka pie loga nozib vācieša ģīmis, bet nekādus secinājumus no tā necentos izdarīt. Tēvs tajā brīdī kaut ko klaudzināja pa riju, bet māte atradās lopu virtuvē. Nolēmu noskriet lejā, lai pārsietu abus zirgus. Žigli pārspraudis mietiņus, rikšiem jozu atpakaļ, un tajā brīdī no mūsu istabas pretī nāca vācietis, kurš pirms mirkļa lūrējies gar logu. Tas bija īsts tipiņš, apmēram tāds, kādā veidā fašistus tēloja pēckara krievu filmās — ar atrotītām piedurknēm, atpogātu krūtežu un cigareti zobos.
(Turpmāk vēl)
