220. turpinājums. Vilkās garas stundas klusumā un bažās.
220. turpinājums.
Vilkās garas stundas klusumā un bažās. Ejot paralēli dzelzceļa stigai, mūsu pagalmā aizelsušies ienāca vācu karavīri, kādu trīsdesmit cilvēku grupa, nesot smagas patronu somas un divus rokas ložmetējus, sauktus par “kaulu zāģiem”. Saklupa pie akas un sāka pumpēt ūdeni, lai dzesētu slāpes. Māte mēģināja izprasīt, kas īsti notiek, bet viens no virsniekiem tikai apvilka pusloku ar roku un teica, ka viņi gribot izkļūt no ielenkuma draudiem. Ivans esot jau gandrīz visriņķī. Hitler kaput! Un ātrā solī visi aiznesās cauri mūsu ābeļdārzam, pāri “Upmaļu” kalnam virzienā uz Piekiņu dzirnavām. Viņiem bija labas kartes, ja tik droši gāja.
Pēc tam atkal iestājās klusums. Varēja būt ap launaglaiku, kad no “Roplaiņu” puses mūsu pagalmā ienāca vientuļš vācu sapierītis, gluži sasarcis no straujā nāciena. Tāds pavisam labsirdīgs vīrs, sasveicinājās ar mums, atkrita mauriņā, sameklēja savu alumīnija pudeli, atskrūvēja un ielēja savā krūzītē pienu, ko laikam no rīta kādās mājās bija palienējis. Pēkšņi vācieša roka it kā sastinga pusceļā uz muti. Vīrs raudzījās vērīgi krūzītes saturā, līdz pēkšņi sāka nevaldāmi smieties. Smējās gardi un aizrautīgi, tad, nedaudz nomierinājās, rādīja mums, cik izteiksmīgi sviesta kunkulīši peld baltajā pienā. No stāstījuma sapratām, ka viņš skrējis gandrīz no pašas Liepkalnes, bet skrienot piens tā sakratījies, ka viss krējums sakūlies sviestā. Tāds piena un sūkalu jaukums vairs nebija dzerams, tāpēc māte viņam piedāvāja svaigu. Sapierītis arī padzēra, maizes ņuku piekozdams, sapildīja no jauna savu pudeli un devās tālāk ceļā, vērīgi ieklausīdamies aizdomīgajā motoru rūkoņā, kas atskanēja no Lubānas šosejas puses.
Kara tehnikas radītais troksnis tricināja visu pamali, nosacīti vērtējot no Kaķaraga kroga līdz mūsu pagastmājai. Bija dzirdami arī atsevišķi lielgabalu grandieni un it kā ložmetēju tarkšķi, bet mūsu virzienā nekas nelidoja. Pēc laiciņa motoru troksnis kļuva vājāks, un nu vairs varēja dzirdēt tikai strēlnieku ieroču troksni Ērgļu pusē. Kad satumsa, kaujas troksni pavadīja sarkanīgi uzblāzmojumi, bet notiekošais vairs nelikās pārāk draudīgs. Gājām gulēt.
Turpmāk vēl.
