218. turpinājums. Viņas Pēterim ļoti garšoja šnabītis, kaut veselības dēļ viņš to nedrīkstēja darīt.
218. turpinājums
Viņas Pēterim ļoti garšoja šnabītis, kaut veselības dēļ viņš to nedrīkstēja darīt. Par bēdīgo rezultātu liecināja otrā rītā uz auklas izžautās apakšbikses.
Bet paši vīri šo kulšanas talku atminējās vēl ilgi pēc kara.
Nelaikos gandrīz no zilām debesīm nokritusī Dieva dāvana radīja lepnumu mana tēva sirdī, un tad jau pat nesenais zagļu apciemojums vairs nelikās sevišķi postīgs. Jo visa kā bija gana tāpat. Pirmo reizi savā saimniekošanas praksē tēvs atļāvās bīdelēt rudzus, lai varētu izcept “skābmaizi”. Māte nemaz nezināja šāda pilsētnieciska našķa īsto recepti, tāpēc drīz vien baltos miltus jauca kopā ar parastajiem rudzu miltiem, un tad mūsu rupjmaize iznāca mazliet gaišāka. Vai bija garšīgāka, es neņemos apgalvot.
Faktiski arī nākamajā vasarā izauga bagātīga raza, tikai frontes tuvums un ilgstošā karadarbība pie Ērgļiem neļāva guvumu ievākt. Daļa sadega stirpās, daļu vlasovieši sastaipīja pa zemnīcām, bet atlikums sāka asnot uz lauka. Bet kopumā šajos divos gados daba ar savu dāsnumu it kā centās kompensēt kara radīto postu.
Sākās Ērgļu kaujas
Augusta pirmā puse 1944. gadā aizritēja samērā mierīgi. Klusās novakarēs gan varēja dzirdēt frontes troksni kaut kur Gaiziņkalna virzienā, bet nekādas tuvākas informācijas mums nebija. Par attālumiem līdz frontes līnijai arī nevarēja spriest tikai pēc dzirdamības, jo skaņas izplatību noteica dažādi faktori. Arvīds Nusbergs, būdams fiziķis, jau ap Jāņiem esot saklausījis frontes trokšņu atbalsis pret kādu Ogres upes krauju, kaut tobrīd kaujas notika pie Vitebskas Baltkrievijā. Daudz noteiktākus spriedumus varēja izdarīt pēc sarkanīga blāzmojuma naktīs. Avīzēs tika minēts gan Aiviekstes upes, gan Madonas pilsētas vārds. Tomēr visiem bija skaidrs, ka frontes līnija kuru katru brīdi sasniegs arī mūs, un tad neviens nevarēja paredzēt, kas un kā notiks. Zemnieka vienīgā cerība tādās reizēs — kaut ātrāk viss pārskrietu.
Saņēmām arī vēstuli no mana krusttēva Oskara. Viņš bija viegli ievainots kaujās pie Madonas, pašlaik atradās hospitālī Otepē. Viņš bija iepriekšējā gadā mobilizēts, un vienīgais gandarījums šķita tas, ka ticis iedalīts sapieru bataljonā. Jo tad nevajag šaut uz cilvēkiem. Vēlāk mēs uzzinājām, ka pēc izrakstīšanas no hospitāļa uz nedēļu palaists atvaļinājumā, neizskaidrojamas nojautas vadīts, devies nevis uz Cesvaini, bet uz Ranku, kur iegriezies pirmajā mājā, kas gadījusies ceļā, un tur ieraudzījis kaktā savu laulības gultu, jo izrādījās, ka mūsu vecaistēvs ar visu ģimeni turp devies bēgļu gaitās.
Turpmāk vēl.
