217. turpinājums. Un pietika laika gan vīru skaļām zobgalībām, gan jaunu meitu spalgiem spiedzieniem. Zirga pajūgs kalpoja vienīgi graudu vešanai uz klēti.
217. turpinājums
Un pietika laika gan vīru skaļām zobgalībām, gan jaunu meitu spalgiem spiedzieniem.
Zirga pajūgs kalpoja vienīgi graudu vešanai uz klēti. Un tajā gadā šis konveijers darbojās bez atelpas, jo maisi pildījās tik ātri, ka tikko varēja pagūt kūlumu izbērt apcirkņos, kam jau laikus tika sagatavoti lieki sānu dēļi un pakāpieni, jo bija jārēķinās, ka graudu kalni sniegsies līdz griestiem. Tā tas arī bija. Viens vecāks vīrs toreiz teica pravietiskus vārdus:
— Tādu bagātību, nāburģ, tu savā mūžā diezin vai pieredzēsi…
Tikai šī bagātība jau netika paša labumam.
Lai cik jaudīga bija lielā “Imanta”, dienas gaismā visu nokult nebija iespējams. Pusdienas un launags tikai mazai atelpai, un “Rembēnu” Kārlis jau sāka rūcināt savas mašīnas. Kad satumsa straujš septembra vakars, mašīnists iededzināja savu šņācošo lukturi, kas bija tik spožs kā saule. Šie gaismekļi bija neaizvietojami tajos laikos, kad daudzviet nepazina elektrību. Gaismu deva no īpaša metāla diedziņiem noausta zeķīte, uz kuras nokļuva izsmidzināta benzīna migliņa. Kad šī zeķīte sakarsa, tad gaisma bija patiesi apžilbinoša. Ja šādu lukturi iekāra zem jumta spārēm, varēja strādāt gluži kā saulainā dienā.
Bija jau tuvu pusnaktij, kad visi mazgājās un posās talkas vakariņām. Nusbergs ienesa istabā savu gāzes lukturi, nolika to uz maizes krāsns malas, un tad īstā ēšanas talka varēja sākties. Galdā kūpēja jēra cepetis, pilni šķīvji ar sviestu un siera šķēlēm, un tēvs nepārtraukti cilāja atšķaidītā spirta pudeles. Uz saņemtajām šeinēm bija nopirktas 17 kortelīša pudeles spirta, no tām iznāca tikpat daudz puslitra pudeļu stipra degvīna, kas tika uzlabots ar dedzinātu cukuru vai kādām esencēm. Nē, tā nebija mūsdienās populārā krutka, jo lai nu ko, bet visādu indīgu surogātu tirgošanu vācietis nepieļāva. Tas bija īsts aptiekas spirts. Un kādi desmit vīri un pusducis sievu to visu arī nolikvidēja, jo bija karš un visi jutās nedroši par savu nākotni. Nav ko taupīt Hitleram vai Staļinam, dzeram labāk visu nost! Lai tā būda rūc!
Pēc kādām trim vai četrām stundām Kārlis Nusbergs kļuva tik varens, ka sadomāja nakts melnumā braukt projām ar visu savu tehniku. Visi talcinieki šo bramanīgo ideju atbalstīja, un aizbrauca arī. Viens vecāks vīrs pa priekšu nesa spožo lukturi, kaut kara laikā tāda gaismošana bija stingri aizliegta, naktīs visi logi bija jānotumšo. Nevarēdams izgrozīties caur pagalmu, Nusbergs stūrēja traktoru pa taisno gar kūts aizmuguri, un tēvs gāja atkabināt aploka dzeloņstieples. Visi vīri skaļi gavilēja, ik brīdi būdami gatavi piestumt, bet “Pļaviņu” Zigurds sāka dziedāt pilnā balsī — “Tavas acis ir zilas kā denaturka…”, bet pārējie viņam neļāva turpināt.
Nākamajā dienā manam tēvam tika bārieni no dažām kaimiņienēm. Ērgļu pagasta pārkaimiņš “Lapsalu” Pļaviņš no rīta gan esot piecēlies, padzēris ūdeni un pagalma stūrī licies no jauna pagulēties, galvu ceriņkrūmā iebāzis. Tāpēc pirmais bāriens nāca no Lapsalīšas, kura vispār bija valdonīga rakstura sieva. Bet pats lielākais bāriens tēvam tika no “Salu” saimnieces.
Turpmāk vēl
