Šā kopkrājuma pamatā ir trimdas latviešu agronomu periodiskais izdevums “Zeme un tauta” un tā rosinātās publikācijas.
208. turpinājums
Šā kopkrājuma pamatā ir trimdas latviešu agronomu periodiskais izdevums “Zeme un tauta” un tā rosinātās publikācijas. Kopkrājuma autoru vidū gan pats Juris Zuševics, gan vijciemietis Kārlis Valters Liepiņš, smiltenietis Jānis Venners, kurš vācu okupācijas laikā vadīja Cēsu apriņķa pašvaldību.
Vispirms visiem mums derētu atcerēties, ka vācu okupācijas varas iestādes nebūt nesteidzās latviešiem atdot tos īpašumus, kurus bija nacionalizējusi padomju vara. Attiecībā uz zemi kā privātīpašumu gan 1941. gada 13. septembrī reihkomisārs Loze izdeva rīkojumu, ar kuru atcēla nacionalizāciju padomju izpratnē, bet zeme palika Lielvācijas īpašums, uz kuras zemniekam atļauts tikai saimniekot līdz turpmākajiem lēmumiem. Faktiski nacisti domāja vienīgi par to, kā pēc uzvaras karā visa Baltijas valstu zeme tiktu piešķirta vāciešiem, bet pašus latviešus bija paredzēts pārvietot uz Iekškrieviju, piešķirot viņiem koloniju administratoru funkcijas. Vienīgi 1943. gadā, kad kara veiksme sāka Vāciju pamest, latviešu zemnieki no jauna tika it kā aplaimoti ar tiesībām paši uz savu zemi. Bet zemnieks visu laiku bija strādājis tikai ar šo cerību.
Saprotams, ka strādāt un iegūt ražas kara gados bija ļoti grūti, jo trūka minerālmēslu. Bet faktiski latviešu zemnieks tikai pēdējās paaudzes laikā bija iemanījies lietot “skunstmēslus”, kā viņš pats mīlēja teikt. Pakaisīt kaut kādus pulverus vienmēr ir ērtāk, bet tas nebūt nav vienīgais paņēmiens, kā celt augsnes ražību. Teiksim, āboliņa un citu tauriņziežu audzēšana Latvijā jau bija tiktāl iegājusi praksē, ka grūtību priekšā nekādu jaunu Ameriku atklāt nevajadzēja. Kam šajā jautājumā kādas šaubas, gribu atgādināt, ka sešdesmitajos gados, kad vēl daudzviet eksperimentēja ar Hruščova brīnumzāli kukurūzu, igauņi brauca uz mūsu kolhoziem, lai apgūtu daudzgadīgo zālāju audzēšanas pieredzi. Un vēl es atceros gadījumu, kad pie mūsu tūristu ugunskura Kijevas pievārtē pienāca kāds ukraiņu zemnieks un stāstīja, ka pie viņiem esot parādījusies tāda neparasta lopbarības kultūra, kas skaisti ziedot, nu, kā viņu tur sauc, laikam kļevers. Man grūti iztēloties pašu nabadzīgāko Latvijas zemnieku, kurš nebūtu audzējis bastarda, sarkano vai balto āboliņu. Tas nodrošināja vajadzīgo slāpekli. Vēl ļoti plaši pielietoja vircu un visdažādākos paņēmienus kūtsmēslu daudzuma palielināšanai. Kūdras rakšana un plucināšana kļuva gandrīz par nacionālo kampaņu. Ja mans tēvs deva priekšroku ‘Sangastes’ šķirnes rudziem, tad galvenokārt tāpēc, ka tiem auga ļoti gari salmi, kaut graudu ražība bija vienāda ar ‘Priekuļu’ šķirni. Lai būtu vairāk pakaišu, izpļāva visus iespējamos kaktiņus, kur auga grīslis vai alkšņu atvases, bet vienā rudenī, kad pēc lieliem lietiem uznāca kailsals, tēvs sarunāja vienu pārplūdušu purvainu pļavu no Klibā Baltiņa, kur sausos meldrus un grīsli pļāva virs ledus.
Nelielais sals nemaz netraucēja vicināt izkapti, kas visai viegli slīdēja pa gludo spoguli un ar izteiksmīgu stirkšķi grieza vālu pēc vāla. Vēl atceros, ka tēvs no pienotavas nopirka visus ziemas krājumu pelnus, ko izmantoja cukurbiešu lauka ielabošanai.
