Tas, protams, bija ļoti skumji. Bet skumji arī tas, ka cilvēki ar tādu neatlaidību maniem vecākiem bija pūlējušies ieteikt darbam garīgi neveselu cilvēku.
207. turpinājums
Tas, protams, bija ļoti skumji. Bet skumji arī tas, ka cilvēki ar tādu neatlaidību maniem vecākiem bija pūlējušies ieteikt darbam garīgi neveselu cilvēku. Klibais Baltiņš jau pats bija zināmā mērā nožēlojams, bet visnotaļ izglītotā Rīgas māsa ar savu vīru inženieri tomēr apjēdza, ko dara. Ne velti pēc tam vairījās iet garām Mūsmājām, izvēlēdamies ceļu gar Piekiņu dzirnavām. Un neba nu paši jutās laimīgi, savu tuvinieku nelaimi uzkraudami citiem. Ar Marijas nāvi viņu nelaimes nebeidzās, arī pašu dzīve pajuka, bet tas jau
būtu cits stāsts.
Kara pēdējā vasarā Mūsmājās atkal dzīvoja viena no Boču meitām, šoreiz Aija. Klusa un noslēgta meitene, raksturā pilnīgs pretstats Ausmai. Bet citādi viņa bija savs cilvēks.
Zemnieks kara pavēnī
Tagad viens otrs varētu nodomāt, ka zemniekam kara laikā gan bija grūti, ka ražas un izslaukumi kritās, ka okupanti visu saražoto atņēma. Tomēr šāds priekšstats ir tikai daļa no patiesības, jo visus trīs gadus, kamēr Vidzemi pārvaldīja vācieši, zemkopju darbs ritēja gandrīz ierastajā ritumā. Nesen kāds krievu televīzijas žurnālists sacīja: ja valstij jāizšķiras starp lielu naudu un lieliem cilvēku upuriem, tad Krievijā vienmēr izšķiras par otro variantu. To ļoti izteikti varēja just, kad notika padomju otrā okupācija — uzreiz obligātās nodevas pieauga līdz tik nesamērīgiem apmēriem, ka pāris gadu laikā tika iznīcināts preču ražotājs, un tad kolhozi kļuva vienīgā iespēja, kā zemniekam ar varu atņemt pilnīgi visu. Vāciešu domāšana ir stipri racionāla, un pat Hitlera okupācijas iestādes nebūt nesteidza nokaut vistiņu, kura dēj zelta oliņas. Ja Hitlers būtu rīkojies pēc Staļina parauga, tad kara gados puse vāciešu apmirtu bada nāvē. Un vāciskās birokrātijas izslavētais “ordnungs” patiesi radīja visai racionālu sistēmu. Tāpēc kara gados zemnieks gan nevarēja sapņot par peļņas gūšanu, bet varas iestāžu noteiktā kārtība deva iespēju saglabāt un izkopt šķirnes ganāmpulkus, uzlabot agrotehniku, ieviest augstražīgākas šķirnes. Katram zemniekam dots uzdevums audzēt labības un sakņaugu sēklas, piemēram, mani vecāki audzēja turnepšu sēklas, citi to pašu darīja ar burkāniem, salātiem, gurķiem, lopbarības bietēm utt. Naturālās saimniekošanas principi lieliski sadzīvoja ar specializāciju un preču ražošanu, kaut paša preču tirgus tikpat kā nebija.
Visus vācu okupācijas gadus darbojās piensaimnieku un lopu pārraudzības biedrības. Ja zemnieks audzēja šķirnes lopus, tad regulāri pa mājām braukāja pārraugi, kuri aprēķināja katras govs ražīguma rādītājus, kārtoja ciltsgrāmatas, sugas telītēm knieba ausīs identifikācijas numurus, to pašu darīja ar tīršķirnes aitām. Tā bija saimniekošana ar skaidras nākotnes perspektīvu.
Dažas pārdomas par lauksaimniecību kara gados manī rosināja trimdā izdotā grāmata “Latvijas zeme un zemnieki zem svešām varām”, kas Jura Zuševica vadībā izdota 1988. gadā ASV.
