Bērnībā man kaimiņos dzīvoja daudzbērnu ģimene. Pagalms visiem kopīgs, tāpēc bieži bērni rotaļājās turpat blakus. Viens no puišiem, Ivo Petrovs, vienmēr bija skarbs. Daži no viņa pat baidījās. Arī tagad, pēc daudziem gadiem, jaunietis izskatās pē sliktā puiša. To papildina divi lieli tetovējumi uz kakla. Uzrunājot Ivo, atklājas, ka no bravūrīga un sliktā puiša nav ne miņas. Viņš stāsta par savām kaislībām un latviešu dzīvi aiz dzimtenes robežām. Jā, viņš ir viens no tiem krīzes upuriem, kas tagad ar mierīgu sirdi gaida ziņu, kad atkal atradīsies darbs ārzemēs. Šoreiz – jau pastāvīgs.Cerēja uz vieglāku dzīviPetrovu ģimenē ir seši bērni. Kā pats Ivo stāsta, bērnībā gājis visādi, tomēr vairāk atmiņā palikušas negācijas. “Tētim visu laiku garšoja alkohols, tāpēc neklājās viegli. Īpaši tad, kad ar brāļiem un māsām bijām maziņi. Katrs cīnījāmies, lai būtu vieglāk. Ne vienmēr tas izdevās,” atceras Ivo. Gandrīz vienīgais, par ko viņš priecājas, ir tas, ka kaimiņos dzīvojuši futbolisti. “Tā arī es pamazām sāku nodarboties ar šo sporta veidu, kas dzīves laikā pārvērtās par manu lielāko kaislību,” piebilst smiltenietis. Daudz labprātāk viņš runā par šodienu un pauž savu skatījumu par nākotni. Viņš apgalvo, ka tagad ir citi laiki – vieglāki. Jaunietis, viņa brāļi un māsas ir pieauguši un katrs pats veido savu dzīvi tādu, kā to vēlējušies. Sākotnēji gan dzīve metusi dažādus līkločus. Dažas lietas nācies darīt piespiedu kārtā.Strādīgas rokas bijušas vienmērKad puisis sasniedzis pilngadību, sācis gādāt pats par sevi. “Darbs man ir paticis vienmēr. Pirmais darbs man bija valsts mežos, sēdēju ugunsdzēsības tornī un uz dzīvi nolūkojos no augšas. Vēlāk strādāju astotajos, bet tad sākās krīze. Darbā bija štatu samazināšana, mani atlaida. Bet nepagāja ne ilgs laiks, kad man paziņa piedāvāja doties peļņā uz Norvēģiju. Sākumā negribēju nekur braukt, bet citu variantu nebija. Latvijā aizvien vairāk cilvēki zaudēja darbu, tika likvidētas daudzas darba vietas. Labu darbu te bija praktiski neiespējami atrast,” stāsta smiltenietis.Maijā sakostiem zobiem devies uz kādu Norvēģijas pilsētu, kas atrodas netālu no Oslo. Tur kopā ar citiem latviešiem likuši bruģi. “Neviens neko man nebija mācījis, darba iemaņas ieguvu Latvijā, strādājot dažādus darbiņus. Sākumā bija grūti, pietrūka dzimtenē palikušās ģimenes un draugu, bet ar laiku pieradu un man tur iepatikās,” teic Ivo.Nav noslēpums, ka daudzi latvieši ārzemēs dara melno darbu un saņem mazāku samaksu par vietējiem strādniekiem. Ivo šim apgalvojumam nepiekrīt, vismaz Norvēģijā tā nenotiekot. “Par vergiem mūs neviens neuzskata. Brīvi strādājam. Patiesībā ir prieks tur strādāt, jo darba devēji pret padotajiem izturas daudz labāk nekā Latvijā. Arī dzīves apstākļi tur ir krietni labāki. Vismaz jūtos kā cilvēks,” smaidot saka Ivo.Pierāda sevi arī citā jomāDarbs Norvēģijā bija katru dienu. Atpūtai un citām nodarbēm laika atlika maz. Tomēr brīvos brīžus Ivo izmantoja pēc sirds patikas. Vietējie uzaicinājuši latvieti uzspēlēt futbolu. Viņiem tas esot augstākā līmenī kā pie mums. Divu domu nebija, sacīts darīts. “Mani uzaicināja, aizgāju, pierādīju sevi. Pat piedalījos spēlē, kurā biju vārtsargs. Tas bija vienreizēji labi,” priecājas futbolists. Viņam piedāvāts turpināt spēlēt Norvēģijas komandā. Ivo cer, ka tas izdosies. Šobrīd gan tas nav iespējams, jo jaunietis atgriezās Latvijā. Atgriešanās bija saistīta ar futbolu un komandu “Ieviņa DK”, kurā viņš spēlēja Smiltenē. “Notika ikgadējais Taizeļa kauss, kurā gribējās uzspēlēt kopā ar latviešiem. Tas izdevās. Bet pa to laiku Norvēģijā sezonas darbs izbeidzās. Nopirktā atpakaļceļa biļete palika neizmantota,” ir sarūgtināts Ivo. Viņš tic, ka tā tas ir tikai pagaidām. Ar mierīgu sirdi“Latvijā uzturēšos tikai tik ilgi, kamēr radīsies pirmā iespēja doties prom. Ceru atrast pastāvīgu darbu Norvēģijā. Tur vismaz es varu saņemt to, kas Latvijā pienāktos katram iedzīvotājam. Pienācīga vieta, kur dzīvot, pakalpojumu pieejamība, cienīga izturēšanās un pastāvīgi ienākumi. Bet te notiek pretējais, bezdarbs tikai palielinās, arī noziedzība. Nebrīnos, ka drīz palielināsies arī mirstība, jo slimnīcas slēdz ciet. Tagad droši varu teikt, ka ar lielāko prieku dotos prom,” apgalvo Ivo. Viņš neesot vienīgais, kas tā domā. Gandrīz katru nedēļu kāds viņa paziņa vai draugs pamet Latviju, atrod darbu ārzemēs un iekārtojas uz palikšanu. “Esmu pārliecinājies, ka vairs nav svarīgi, kur tu dzīvo, bet kā. Kāpēc gan man būtu jāpaliek te, jādzīvo par grašiem un jānoskatās, kā tie tur augšā dzīvo zaļi. Nekādas sapņu pilis nebūvēju, vienkārši meklēju un izmantoju iespējas, kā padarīt savu dzīvi labāku un piepildītāku,” viņš noteic.
PAR IVO PETROVU
Māsa Ilona Petrova: – Brālis ir liels jokupēteris, izpalīdzīgs un labsirdīgs cilvēks. Viņš nekad man neatsaka palīdzēt mājas darbos. Ir labs onkulis manai meitiņai Paulai. Bērnībā viņš daudziem patika – bija tāds apaļš pončiks un diedelēja konfektes. Atceros, ka bija viens onkulis, kuram vienmēr kabatā bija končas. Vienreiz vecais vīrs pateica, ka šoreiz viņam konfekšu nav, bet brālis uzreiz prasīja, kas tajā kabatā tā čaukst? Mazais kārumnieks bija.Bērnībā viņš ar māsu Ivetu bija kā pods ar vāciņu, vienmērturējās kopā. Arī tagad, lieli būdami, visi satiekam labi, labprāt dalāmies savos pārdzīvojumos.Draugs Jānis Garoza: – Ivo pazīstu kopš bērnības. Viņš ir daudzpusīgs cilvēks. Ivo ir ļoti izpalīdzīgs, ja kas vajadzīgs, vienmēr var jautāt, palīdzēs, kā varēs, un, ja pats nevarēs, meklēs citu veidu, kā to izdarīt. Viņam piemīt liela neatlaidība, tāda kā spītība, ja ir ko ieņēmis galvā, tad darīs, kamēr izdodas. Ja viņš ko dara, tad ar pilnu atdevi. To var redzēt gan sportā, gan dzīvē. Ivo vienmēr saka, ko domā, reizēm tas varbūt nav patīkami, bet vismaz zini – tas ir patiesi.
