Ik jaunu gadu sagaidām ar cerību, ka tas būs labāks par aizvadīto un sniegs vairāk laimes, veselības, mīlestības un naudas gan sev, gan tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem. Taču cik daudz esam gatavi darīt paši, lai tā notiktu un lai mūsu jaunā gada apņemšanās un vēlmes piepildītos?
Ir jāsāk ar sevi, norāda smilteniete dziedniece Hanna (uzvārdu viņa lūdza neminēt – redakcijas piezīme). Pie Hannas cilvēki vēršas arī grūtos brīžos, kad jāpieņem svarīgs lēmums un nav paļāvības pašam uz sevi. Taču dziedniece uzsver, ka viss ir katra paša rokās.- Mainīt savu dzīvi ir šķietami vieglāk, sākoties jaunam gadam. Par to raksta un runā, atgādinot, ka gadu mijā tiek pielikts punkts pagātnei un cilvēkam rodas dabiska vēlēšanās kaut ko mainīt savā dzīvē. Ja tāda vēlme ir, ar ko tad vajadzētu sākt?- Pirmkārt, jāmaina pašam sevi. Vecajā gadā ir jāatstāj viss sliktais, arī sliktie ieradumi un domas, un jaunais gads jāuzsāk ar tīru sirdi, tīru prātu, labām domām un labiem vēlējumiem, ar mieru un cerību. Un vēl, – ja mēs nesapņosim, tad arī nekas nebūs, jo sapņi mēdz piepildīties. Brīnumi notiek.- Vai tie nav tikai skaisti vārdi? Cilvēkos ir daudz negatīvu domu, agresija, dusmas. Kāpēc tā? Varbūt iemesls ir nesakārtotā sadzīve, naudas trūkums? Ne velti cilvēki pamet Latviju un dodas peļņā uz ārzemēm.- Katram cilvēkam tiek dots tik daudz naudas, cik viņam uz to brīdi to vajag. Visums zina, cik naudas vajag tev un cik – man. Ne par velti saka, ka viens sēž un neko nedara, bet nauda viņam krīt no debesīm, savukārt cits raujas melnu muti, bet naudas kā nav, tā nav. Tas, ko sākumā teicu, nav tikai skaisti vārdi, vienīgi mums ir jāmaina pašiem sevi, vispirms jau savas domas, un tad mainīsies viss, arī cilvēki apkārt. Jā, piekrītu, ka cilvēki paliek naidīgi, dusmīgi, bēdīgi un slimo. Taču jebkura slimība sākas no nerviem, un tagad ir tāds laiks, kad cilvēki dzīvo stresā. Taču te atkal atgriežamies pie sevis. Mēs vainojam valdību, lamājam visus apkārt, bet tikai ne sevi. Es vienmēr saku – nevajag mainīt citus, mainieties paši! – Bet varbūt cilvēks negrib vai nespēj to izdarīt. Piemēram, pirms gadu mijas sastāda sarakstu, ko vajadzētu mainīt savā dzīvē, bet paiet 1. janvāris, un atkal viss ir pa vecam. – Mēs esam tikai cilvēki. Vislielākais faktors, kas liek mainīties, esmu es pats. Ja es gribu būt vesels, laimīgs, mīlēts, bagāts, skaists, gudrs, kas var būt svarīgāks par mani pašu? Cilvēkam galvenokārt jādomā par sevi. Ja viņš ir vesels, tad var iet uz darbu, var pelnīt naudu un nopirkt bērnam apģērbu un zābakus, pabarot viņu. Ja cilvēks slimo, kā viņam kļūt veselam? Pirms dažiem gadiem manās rokās nonāca ļoti laba grāmata – Elfrīdas Milleres – Kaincas un Beatrises Šteingašneres “Ceļš uz atveseļošanos”. Pie dziednieka nāk dažādi cilvēki. Ir, kuri tic tam, ko stāstu, ieklausās, un viss ir kārtībā. Strādājam, un viņi paliek veseli. Ir arī tādi cilvēki, kuri netic, un tad es atveru šo grāmatu, sameklēju viņa slimību, kā tā izpaužas fiziski un garīgi, un aicinu palasīt pašam,lai pārliecinātos. Man ir prieks, ka cilvēki pēdējos gados sāk meklēt to, ko nevar sataustīt un ieraudzīt, un tam tic. Tas ir labi, jo tā mēs sapratīsim savu iekšējo būtību, savu dvēseli, un arī aizdomāsimies, ko nozīmē mīlēt sevi un līdz ar to gribēt mainīties. – Un ko nozīmē mīlēt sevi?- Tas nenozīmē, ka sevi lutināšu, tikai gulēšu un ēdīšu vai staigāšu pa skaistumkopšanas saloniem, un man būs vienalga, kas notiek apkārt, arī ar man tuviem cilvēkiem. Tas nenozīmē, ka tagad visu algu izpirkšu našķos. Taču, kad cilvēks ir saņēmis algu, viņam vispirms kaut kas ir jānopērk sev, kaut sīkums. Mums pareizi jārīkojas ar naudu, jo tā ir ļoti stipra enerģija, un, ja pareizi rīkosies, tā nāks pie tevis. Kā jau teicu, Visums zina, kuram cik naudas vajadzīgs. Bet, atbildot uz jautājumu, mīlēt sevi nozīmē darīt tā, lai cilvēka ķermenis, kas ir viņa templis, ir vesels, skaists, tīrs, jo šā tempļa iekšpusē ir cilvēka dvēsele, ne tikai tas, ko saucam par sirdi. Dvēsele ir Dievs, kas mājo templī. Cilvēkam jātiecas uz to, lai skaists būtu gan viņa ķermenis, gan viņa dvēsele. Taču pat tad, ja viņš cenšas, tā var nenotikt. Tas nozīmē, ka šajā dzīvē cilvēkam ir jāizpērk savi grēki, kaut kas ir jāatstrādā. Mēs esam nemirstīgi, kaut tam ir grūti noticēt, jo nevaram to ieraudzīt, pataustīt. Taču tas, kas notiek šajā dzīvē, nebeidzas. Lai beigtos, tad visiem jābūt sasniegušiem nirvānu. Kad cilvēki pārstātu grēkot, tad vairāk nevienā dvēselē neatdzimtu. Taču mēs grēkojam, – katrs no mums. Grēkot nenozīmē tikai, piemēram, nogalināt. Grēkot nozīmē arī melot, nemīlēt sevi, nemīlēt apkārtējos cilvēkus. Piemēram, cilvēks saka – es jau dzīvoju tikai priekš citiem. Taču kā var mīlēt citus, ja cilvēks nemīl sevi?- Ja cilvēks skaļi afišē, ka viņš dzīvo tikai priekš citiem, piemēram, saviem bērniem, un upurē viņiem savu dzīvi, pozicionējot sevi kā cietēju, tas drīzāk ir slēpts egoisms. Ja cilvēks tiešām, no tīras sirds, dara kaut ko citu dēļ, tad viņš to dara ar prieku, negaidot pretī pateicību. – Jā, tā ir. Un vēl ir tā, – kad cilvēks saslimst un negrib dzīvot, tad domā – “kam es esmu tāds vajadzīgs, esmu tikai nasta”. Tas nozīmē, ka viņš nemīl sevi. Ir labi, ja tādiem cilvēkiem blakus ir kāds gudrs cilvēks. Ar vienu viņam pietiks parunāt, bet citu vajag sapurināt. Jo tikai tad, kad tu sāksi mīlēt sevi un pieņemsi sevi tādu, kāds esi, tad apkārtējie arī sāks tevi mīlēt. Dievs negrib, lai kāds no mums raudātu. Viņš ir mūsu Tēvs, mūsu Radītājs. Viņš mūs mīl, arī tevi un mani, un es arī Viņu mīlu. Es tikai lūdzu – vadi mani, Dievs, lai es negrēkotu, lai nenodarītu citiem pāri. Es daudz runāju ar mūkiem. Viņi ir mani skolotāji un daudz mani māca. Es gribu ne tikai saprast, bet arī sadzirdēt, jo manas dzīves ir par maz, lai es tās laikā iemācītos to visu, ko zina mūki.- Gan jau ikviens no mums gribētu iemācīties, kā kļūt laimīgam. Izpratne par laimi gan katram ir sava.- Mēs paši nezinām, ko priekš mums nozīmē laime. Varbūt domājam – “laime man ir nauda, jo tad es varu kaut kur aizbraukt vai nopirkt sev jaunus zābakus”. Varbūt cilvēkiem šķiet, – ja nav naudas, tad nav miera mājās. Taču vissvarīgākais ir tas, lai cilvēkam būtu siltums ne tikai ķermenim, bet arī dvēselei. Tas nozīmē, lai viņam būtu mīlestība. Ja tā ir, tad ir arī sapratne, un, ja mēs saprotam viens otru, tad nekašķējamies. Man laime ir arī tas, ka nāk pretī cilvēki un smaida. Es citiem saku – kur jūs redziet neapmierinātus, dusmīgus cilvēkus? Es tādus neredzu. Pie manis nāk tikai labi cilvēki. Tas, kādu redzam pasauli, ir atkarīgs no mums, no tā, kādi esam un ko nesam sevī. Arī es esmu sapratusi, ka ir jāmainās pašai, nevis cilvēkiem, kas man apkārt, un tad arī dzīve mainās. Vissarežģītākais ir visvienkāršākais. Atnāk sieviete un, piemēram, saka par savu vīru – “es taču viņu mīlu, es viņam visu dodu, gludinu, mazgāju, gatavoju ēst, bet viņam tāpat vajag citu!” Nu tad mainies, negatavo, negludini, nejautā, kur bija un kad būs mājās, bet viņa tā nevarot mierīgi nosēdēt, uztraucoties. Taču, kad saņemas un pamēģina, vēlāk atnāk pateikties. Kad pārstājusi zvanīt, vīrs bijis laicīgi mājās, atbraucis paskatīties, vai viss ir kārtībā, ja jau sieva nezvana. Taču jā, patiesi, mainīt sevi ir visgrūtākais darbs pasaulē neatkarīgi, vai tās ir attiecības, notievēšana, alkohola vai smēķēšanas atmešana.- Tieši tāpēc varbūt ne visas apņemšanās īstenojas. Un arī kļūdainus lēmumus sanāk pieņemt. Citu kļūdas ir viegli saskatīt, savas – daudz grūtāk.- No savām kļūdām ir jāmācās, lai tās atkal un atkal neatkārtotu. Un nekad nevajag mainīt sevi, lai izpatiktu kādam citam. Cilvēks varbūt domā, – es piespiedīšu sevi būt citādam, lai tam otram man blakus ir labi. Taču tas nedos gandarījumu. Tu nebūsi vesels, nebūsi laimīgs. Lai cilvēks sāktu sevi mainīt, viņam jāgrib būt laimīgam, ja viņš tāds vēl nejūtas. Mana laime ir tas, lai mani bērni ir veseli, laimīgi un priecīgi. Un viņi tādi ir tāpēc, ka viņu mamma ir vesela, laimīga, priecīga. Dots devējam atdodas.- Ja cilvēks grib pārmaiņas, tad durvju, pa kurām iet, ir daudz. – Tieši tā. Durvju ir ļoti daudz, tikai atver tās. Kā tai anekdotē, – lai vinnētu loterijā, vispirms jānopērk loterijas biļete. Man sievietes bieži prasa: “vai tas ir mans liktenīgais vīrietis? Vai tas ir mans liktenis?” Katrs cilvēks piedzimst ar savu likteni. Dievs no augšas ir par tavu dzīvi izlēmis, ka tu pienāksi pie akas, bet vai dzersi no tās, vai tajā iespļausi, vai paiesi garām, lēmums ir jāpieņem tev. Dievs mums dod izvēli. Arī man tā ir bijis. Es pie šādas simboliskas akas (lēmuma izmantot savas spējas un dziedināt cilvēkus – redakcijas piezīme) nonācu vairākas reizes, līdz izdarīju izvēli. Man teica, – ja to nedarīsi, tad cik ilgi dzīvosi? Tu ar savu enerģiju vari ārstēt cilvēkus, bet, ja neatdosi to citiem cilvēkiem, tevi šī enerģija no iekšas dedzinās. Un vēl, izdarot izvēli jeb nonākot pie simboliskās akas, nekad nevajag iet atpakaļ. Tas, kas bijis, lai paliek aiz muguras. Ko visvairāk atceramies? To, kas mums nepaveicās. Taču ir smagi vilkt līdzi vezumu ar dusmām, naidu, asarām, strīdiem. Tas ir bijušais, un tā ir mācība, ko cilvēks ieguvis. Ir jāsaka sev, – vairāk uz tā grābekļa es nekāpšu. Mums ir iespēja izvēlēties savu turpmāko likteni, un katram dzīvē ir vairākas taciņas, pa kurām iet, izdarot izvēli. Liktenis ir mūsu rokās. Tas nozīmē pareizi pieņemt lēmumu, ko tālāk darīt. Kad cilvēks pie manis atnāk, bieži saku, lai viņš aizver acis, sajūt, ko visvairāk vēlas, no kā visvairāk baidās. Attiecībā uz viņa turpmāko dzīvi, neviens zīlnieks nedrīkst pateikt – “nē” vai “jā”. Lēmums ir jāpieņem pašam cilvēkam, jo tā ir viņa dzīve.
