Rīt būs 25. marts, datums, ko daudzi gados veci cilvēki jau 66 gadus atceras ar šausmām. Tieši 25. marta dēļ Latvijā 1949. gads ir nodēvēts par baiso gadu, kad tūkstošiem nevainīgu cilvēku naktī staļinisti izrāva no mājām un aizveda svešumā. To dienu nevar aizmirst arī valcēnietis Kārlis Bērziņš, kuru deviņu gadu vecumā kopā ar vecākiem izveda uz Sibīriju. “Mani ar ģimeni paņēma 25. marta rītā ap puspieciem Limbažu rajonā un aizveda. 5. martā man bija deviņu gadu jubileja,” stāsta K. Bērziņš.
Mājās iebrūk rīta agrumāViņš atceras, ka satraukums cilvēkos bija jūtams, jo Sarkanā armija neilgi pirms 25. marta likvidēja telefonsakarus, satina vadus ruļļos un atstāja pagastu bez sakariem. Apkārt skanēja arī runas par gaidāmo izvešanu. Kaimiņš bija tēvam teicis, lai nokauj cūku un aizved pagastvecim, tad nebūs nekur jābrauc. “Tēvs daudzus gadus bija strādājis par kalpu pie saimnieka. Pēc 17 kalpības gadiem viņš pats bija nopircis nolaistu saimniecību un domāja, ka viņu kā kalpu liks mierā. Pēc pulksten četriem no rīta māte devās uz govju kūti, bet tētis – uz zirgu stalli un tajā brīdī sētā iebrauca smagā automašīna, no tās izlēca karavīri, aplenca māju un sāka kratīšanu. Tēvam izdevās paslēpties, bet mammu un mani sagrāba ciet. Tad arī tētis iznāca no slēptuves, jo ko viņš viens bez ģimenes darīs. Viņi skaļi ienāca istabā, māte kliedza un es pamodos. Kad bija visas atvilktnes un skapji izkratīti, virsnieki ar kareivjiem aizbrauca tālāk, bet mūs kādu laiku atstāja mājās. Mamma vakarā bija iemīcījusi maizes cepšanai mīklu un zināja, ka kaimiņos tā jau izcepta. Viņa lūdza kareivim, kurš bija atstāts mūs uzraudzīt, vai nevar aiziet pēc maizes klaipa, ko ņemt līdzi. Viņš atļāva, piekodinot, lai noteikti atgriežas, piebilstot – mani arī mājās gaida mamma,” atceras K. Bērziņš.
Brauciens izraisa šausmasNo ceļā pavadītā laika uz Tomsku viņš atceras, ka vienā vietā, kur vilciens brauca, bija pļava un tajā jau bija izdzītas ganīties govis. Varēja redzēt, ka tās gana maza meitenīte. Cilvēki vilcienā uzreiz sāka mest laukā salocītas vēstulītes. Uz tam bija uzrakstītas adreses. Vēstuļu bija daudz, un pēdējais, ko Kārlis redzēja – meitenīte tās sāka salasīt. “Cik zinu, visām vēstulēm vēlāk bija uzlīmētas markas un tās sasniegušas adresātu. Tās aizvestie sūtīja radiniekiem un paziņām,” saka K. Bērziņš. No brauciena otrs zīmīgs moments, kas iespiedās deviņgadīgajam zēnam atmiņā, bija mazas meitenītes nomiršana blakus vagonā. Vilciens pieturēja taigā un visiem ļāva izkāpt un nokārtot savas darīšanas. Tālāk par 20 metriem nedrīkstēja iet. Meiteni mirušu izlika ārā nestuvēs. Mamma viņai uzgūlās un raudāja. Kad bija jābrauc projām, kareivji māti atrāva un ar sviešanu iesvieda vilcienā. Kā tādu maisu. Meitenīte palika guļam taigas vidū. To joprojām Kārlis atminas ar šausmām.
Vecmāmiņa organizē bēgšanuTomskas cietumā, kur sākumā atbraucējus ievietoja, atnāca čekas virsnieks ar diviem apsargiem un visiem vajadzēja parakstīties, ka uz Sibīriju atbraukuši brīvprātīgi. Visi arī tā darīja, jo zināja, ja pretosies, tik un tā “izklapēs” parakstīšanos.Pēc tam vajadzēja doties uz sādžām. Vietējie sākumā atbraucējus uztvēra kā fašistus. “Viņiem bija iestāstīts, ka tieši baltiešu dēļ izcēlies lielais tēvijas karš. Attieksme mainījās vēlāk, kad vis redzēja, kā dzīvojam un strādājam,” saka K. Bērziņš.1955. gada pavasarī Kārlis ar vecmammu aizbēga no Sibīrijas. “Mana vecmāmiņa jau bija bēgusi. Viņu aizveda 1941. gadā, bet piecus gadus vēlāk viņa aizlaidās. Otrreiz viņu aizsūtīja kopā ar mums. Reizi nedēļā pa upi gāja kuģis. Kad tas piestāja vietā, kur bijām mēs, neuzkrītoši uzkāpām uz kuģa un projām bijām,” stāsta K. Bērziņš. Viņiem izdevās atgriezties Latvijā. 1956. gadā Kārlim palika 16 gadu un viņš devās pēc pases. “Toreiz vajadzēja rakstīt autobiogrāfiju. Uzrakstīju, ka 1949. gadā mani aizveda uz Sibīriju un tagad esmu atgriezies. Pasu galda priekšnieks pasi neiedeva, teica, lai braucu mājās, kad viss būs sakārtots, mani izsauks. Tikai 1991. gadā uzzināju, kādēļ neesmu vairāk aiztikts. Man kursa biedrs bija iekšlietu ministra vietnieks, un viņš iedeva man izlasīt personīgo lietu par mani. Tur Limbažu rajona milicijas priekšnieks vēstulē čekas priekšniekam Alfonam Novikam bija rakstījis, ka esmu patvaļīgi atstājis izsūtījuma vietu un vaicāja, ko darīt. Noviks atbildēja, ka aizsūtīšana atpakaļ uz Sibīriju nav mērķtiecīga,” atklāj K. Bērziņš.Aizved piemiņas akmeniRitot laikam, K. Bērziņš aizvien ciešāk nolēma vēlreiz apmeklēt tās vietas, kur mokas izcietuši tūkstošiem cilvēku, kur atradies pats, un apskatīties, kā tur ir tagad. Šo mērķi varēja īstenot pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. “Man bijušas jau trīs ekskursijas – uz Tomskas apgbalu 2009., 2011. un 2013. gadā. Pētot internetu, atradu tādu sabiedrisko organizāciju Kargasokas rajonā “Proščeņija un pamjaķ” (Piedošana un piemiņa). Izlasīju, ka pensionēta skolotāja Valentīna Zarubina pēta represēto dzīvi un raksta par viņiem. Sazinājos ar Tomskas apgabala Kargasokas rajona izpildkomiteju un man iedeva viņas tālruņa numuru. piezvanīju un pastāstīju, ka vēlamies braukt. Līdz Tomskai aizlidojām ar lidmašīnu, tur mums V. Zarubina bija nosūtījusi pretim taksometru. “Mums bija lieliska uzņemšana. Sēžot pie galda, kāda skolotāja pateica latviešiem paldies par kultūras aizvešanu pie viņiem. Tagad sādžās pie daudzām mājām dobēs aug puķes, bet šķūņos jau redzami malkas uzkrājumi. Agrāk iegāja mežā, atvilka ar zirgu baļķi, sazāģēja un kurināja. Kad baļķa vairs nebija, brauca atkal. Jāteic, ka, tiklīdz pārlidojām pāri Urāliem, tā otrajā pusē kalniem pret baltiešiem ir gluži cita attieksme. Laikā, kad Krievija vārījās par bronzas karavīra statujas pārvietošanu Tallinā, Tomskā notika Igaunijas kultūras dienas, kuru laikā atklāja pieminekli čekas cietumā bojā gājušiem igauņiem,” stāsta K. Bērziņš.Viņš piebilst, ka 2009. gadā pie Tomskas cietuma redzējis vairākus piemiņas akmeņus, kas novietoti dažādu tautību upuriem, bet latviešiem akmeņa nebija. “Nākamajā reizē, kad braucām, par saviem līdzekļiem bijām izveidojuši arī piemiņas akmeni bojā gājušajiem latviešiem. Aizvedām un nolikām pie cietuma, kurā tagad iekārtots muzejs,” apliecina K. Bērziņš.
