Viena no savdabīgākajām vietām Latvijas tuvajā pierobežā ir Sāremā sala.
Viena no savdabīgākajām vietām Latvijas tuvajā pierobežā ir Sāremā sala. Dažādu zemju tūristi to iecienījuši tik ļoti, ka sāremieši spriež – tūristu plūsma jāsamazina ekoloģiskās situācijas pasliktināšanās dēļ. Slodze ir pārlieku liela.
Otrs, gluži pretējs, taču nebūt ne mazsvarīgs aspekts – tūrisma bizness salēniešiem ir ļoti nozīmīgs ienākumu avots. Lielai daļai iedzīvotāju vasaras mēnešos sapelnītais ir nozīmīga visa gada peļņas daļa.
Sāremā – latviskā tulkojumā tā ir salu zeme. Pavisam arhipelāgā ir 1512 salu, no kurām 102 ir apdzīvotas. Rāpuļu pussalā ir iekārtota ļoti moderna lidosta. Šovasar atklāta arī jauna līnija Rīga – Kurasāre. Šie avioreisi notiek ceturtdienās un svētdienās. Katru dienu ir divi reisi uz Tallinu un atpakaļ. Salā dzīvo daudz jūrnieku un zvejnieku. Viņi ir turīgi cilvēki. Savulaik tieši bagātie jūrnieki rosināja būvēt lidostu, lai varētu ieturēt maltīti Tallinā.
Populārākie ir autobusu maršruti
Pašlaik vairākas tūrisma firmas piedāvā iepazīties ar šo Igaunijas daļu. Populārākais ir divu dienu maršruts ar autobusu, lai Virtsu ostā Pērnavas apriņķī kāptu uz prāmja un pēc 40 minūtēm nokļūtu Muhu salā. Braucot ar autobusu, biļetes cena pieaugušajiem par pārcelšanos ir 35 igauņu kronas. Sāremieši ironizē, ka attālums veicams divas reizes ātrāk, taču sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi vēlas, lai pasažieri tur pavadītu pēc iespējas ilgāku laiku. Kurzemniekiem ir cita situācija – no Ventspils ir regulāra prāmja satiksme ar Mintu ostu.
Muhu salu var apskatīt dažās stundās. Vērienīgākais ir senais Koguves zvejnieku ciemats. Tajā ir arī igauņu rakstniecības klasiķa Juhana Smūla memoriālais muzejs. Turpat netālu jūras krastā ir viņam lietais piemineklis. Tūristi parasti apskata arī Emmu vējdzirnavas un apmeklē eksotisko dzīvnieku fermu, kurā galvenie iemītnieki ir strausi un emu.
Kad Muhu ir apskatīta, ekskursanti pa četru kilometru garo dambi dodas uz Sāremu.
Serviss nebūt nav dārgs
Privāto ekskursiju dalībniekiem jāievēro kāds būtisks aspekts. Nedēļas nogalēs pasažieru plūsma, lai nokļūtu uz prāmja, ir tik liela, ka nākas patērēt daudz laika un nervu. Ceļošana nedēļas vidū ir ievērojami ērtāka. Nakšņošana kempingos nebūt nav dārga, ja viss pieteikts laikus. Ja sākotnēji šķita, ka telts vieta, piemēram, Tahumardi kempingā 60 kronas no katra cilvēka ir dārgi, tad piedāvātais serviss (labiekārtotās tualetes, dušas, Eiropas standartiem atbilstoša virtuve ēdiena gatavošanai, lieliskas ugunskura vietas, rotaļu pilsētiņa bērniem un tā joprojām) neapšaubāmi ir prasītās samaksas vērts. Tūrisma firmas par Sāremā apskati divās dienās ar autobusu parasti prasa apmēram 40 latu. Braucot ar personīgo auto, iespēju ir vairāk, turklāt var apskatīt vietas, kur autobusiem iebraukt aizliegts. Detalizēta informācija iegūstama ikvienā tūrisma informācijas centrā.
Salā ir divas jahtu ostas, un abas savas sakoptības dēļ ir ieguvušas zilo karogu. Vēl salā darbojas pieci jahtu un kuģu būves uzņēmumi. Viena no lielākajām pieder zviedriem. Tajā ik gadu uzbūvē apmēram astoņas jahtas, taču neviena no tām Igaunijā nepaliek. Ja Latvija ir sadalīta četros lielos novados, tad Igaunijā sadalījums ir līdzīgs, taču Sāremā dalās vēl atsevišķās daļās – ziemeļu, dienvidu, Vidussāremā un Muhu. Katram novadam ir savs tautastērps. Visatšķirīgākā ir Muhu. Šīs salas iedzīvotājiem ir atšķirīgas tradīcijas un arī apģērbs dzeltenos un oranžos toņos. Sievietes valkā melnus svārkus un čībiņas ar izšuvumiem. Nedēļas nogalēs, kad šajā salā ir daudz tūristu, Muhu iedzīvotāji labprāt uzvelk tautastērpus. Toties pirmdienās un otrdienās tur slēgtas pat kafejnīcas un restorāni.
Vīrieši dodas peļņā uz kontinentu
Uz salas vīriešiem nav daudz iespēju nopelnīt, tāpēc daudzi dodas ne tikai uz kontinentu, bet arī Somiju, Zviedriju, Dāniju un citām Eiropas valstīm. Sievietes paliek mājās ģimenes pavarda uzturēšanai un auklē bērnus. Tā notika arī pagājušajā gadsimtā. Protams, komunistu valdīšanas laikā nevarēja pat domāt par darbu citās valstīs.
Senos laikos sāremiešiem bija savdabīgas ēšanas tradīcijas. Ikdienas ēdieni bija vārīti kartupeļi, biezpiens un zivis. Putru vārīja divas reizes nedēļā – trešdienās un sestdienās.
Kurasāre sāka veidoties pēc tam, kad tur ieradās Kurzemes gubernators Kampenhauzens. Pēc viņa iniciatīvas 17. gadsimtā sākās māju masveida būvniecība, turklāt muižnieki ļoti aktīvi piedalījās pilsētas kultūras dzīvē, jo īpaši ziemā, kad spēlēja teātri un rīkoja saviesīgus vakarus. Daudz muižnieku pārcēlās uz dzīvi pilsētā, lai arī saimniekoja laukos.
Kurasāre pārdzīvojusi daudzas varas
Pašlaik pilsētā dzīvo 15 tūkstoši iedzīvotāju, bet pavisam uz salas mīt 36 tūkstoši. Vairāk par 98 procentiem ir igauņi. Pārējie ir krievi, ukraiņi, zviedri, somi un 21 latvietis. Kurasārē apskatāms viens no sešiem Igaunijas pilsētu rātsnamiem. Tos parasti būvēja iepretim tirgum, apmēram trīs stāvus augstus ar torni, ko uzskatīja par neatkarības simbolu. Divas trešdaļas galvaspilsētas iedzīvotāju mīt privātajās mājās. Pašlaik ir tendence pamest pilsētu un pārcelties uz dzīvi laukos. Jaunie cilvēki visbiežāk salu pamet un dodas laimes meklējumos uz lielo zemi, kur var vairāk nopelnīt un ir plašākas iespējas.
1227. gadā jūra aizsala tik pamatīgi, ka bīskapa Alberta karaspēks ieņēma gan Muhu, gan Sāmsalu. Viņa rezidence atradās Hāpsalu, taču tika nolemts, ka tāda nepieciešama arī Kurasārē. Tā arī tapa milzīga pils ar cietoksni. Tas celts vairākos etapos. Vispirms uzbūvēja Garā Hermaņa torni, turklāt bez jumta, kuru izlika tikai 1559. gadā.
Pēc vāciešiem salu pārņēma zviedri. Viņi uzskatīja, ka zemnieki pievēršami izglītībai, un mācīja tiem lasīt un rakstīt. Zviedri igauņiem iemācīja arī daudz praktisku lietu – darīt alu, mājām uzlikt dakstiņu jumtus un bruģēt ielas. Zviedri nevaldīja ilgi. 1710. gadā ienāca krievu karaspēks un sākās Ziemeļu karš. Liela daļa pilsētas nodega un daudzus iedzīvotājus nopļāva mēris. Interesanti, ka Kurasāres cietoksnis nekad nav uzspridzināts, turklāt tagad tas ir gandrīz pilnīgi atjaunots un izmantots daudzu interesantu vēsturisku un dabas ekspozīciju iekārtošanai.
