Jāatzīst, ka saruna ar 57 gadus veco Marinu Bērziņu personīgi man bija pēdējā laika psiholoģiski smagākā intervija. Tās laikā asaras slaucījām abas. Tautā saka, ka raudot cilvēks attīrās un viņam kļūst vieglāk. Es ļoti ceru, ka pēc mūsu tikšanās Marina atgūs spēku – gan fizisko, gan morālo, atsāks strādāt savā profesijā – turpinās pucēt sievietes, jo viņa ir friziere, pēc pārdzīvotiem likteņa triecieniem atradīs sirdsmieru un gūs prieku, tiekoties ar saviem bērniem – meitu un dēlu – un abiem mazdēliem.
Pati Marina mums izteica vēlmi pastāstīt par sevi un saviem pārdzīvojumiem. To valcēniete dara cerībā, ka viņas pieredze un smagais atveseļošanās ceļš kādam palīdzēs.
Iespējams, daudzi valcēnieši pazīst Marinu, jo viņa ilgus gadus apkalpoja klientus frizētavā “Pērle”. Ja salīdzina toreizējo un tagadējo Marinu, tad tā ir kā diena pret nakti. Pirms slimošanas Marina sevi raksturo kā noslēgtu cilvēku. Viņa darbā nemēdza pārspriest citu vai savu personīgo dzīvi, vairāk savu darbu darīja klusēdama. Arī par saviem kreņķiem nemēdza stāstīt tuvākajām kolēģēm vai draugiem, visu turēja sevī un vienatnē pārdzīvoja neveiksmes un dzīves likstas.
Marina ir dzimusi, augusi un mācījusies Valkā. Viņa ir nepilsone. Uz jautājumu, kāpēc tā, sieviete atbild, ka tētis ir bijušais Krievijas armijas virsnieks, tāpēc dzīvojuši ar domu, ka viņi Latvijā nebūs uz palikšanu. Tomēr ģimene te dzīvo joprojām un Marinas tētim jau ir 93 gadi. Diemžēl mammīte pirms daudziem gadiem aizgāja aizsaulē, jo viņai bija onkoloģiskā saslimšana.
Marina sevi sirdī uzskata pat latvieti. Viņai šķiet simboliski, ka dēls Timurs piedzima 1990. gada 4. maijā – dienā, kad tika pieņemta deklarācija par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Timuram jau ir 29 gadi, maijā ģimene svinēs viņa 30 gadu jubileju. Marinas pirmdzimtā – meita Viktorija – ir dāvājusi divus burvīgus mazdēlus – 16 gadus veco Nikolaju un 11 gadus veco Albertu. Mazdēli ar vecākiem dzīvo Rīgā, Alberts apmeklē latviešu skolu. Arī dēls dzīvo Rīgā un strādā par pavāru, bet meita ir mājsaimniece un profesionāli nodarbojas ar fotografēšanu. Arī Timurs ir aizrāvies ar fotografēšanu – viņš fotogrāfijās iemūžina savus gatavotos ēdienus. Marina lepojas ar saviem bērniem un mazbērniem. Tie viņai sniedz atbalstu un cerību, ka vienmēr varēs lūgt palīdzību un netiks atraidīta. Siltus pateicības vārdus viņa velta arī sirmajam tētim, kurš šajā smagajā dzīves periodā meitai palīdz finansiāli. Marinai uz diviem gadiem ir piešķirta otrā invaliditātes grupa. Tas nozīmē, ka mēnesī viņa saņem 89 eiro lielu invaliditātes pensiju. Ar šādu naudu iztikt neviens nespēj.
Sarunā Marina atzīst, ka, izvērtējot savu likteni, mēdz sevi tirdīt un meklēt atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem. Ja bērni un mazbērni sagādā prieku, to viņa nevar teikt par savā dzīvē satiktajiem vīriešiem, kuri vēlāk kļuva par vīriem. Tie Marinai ir bijuši trīs, un kopīgās dzīves stāsti beigušies visnotaļ skumji. Sarunas par pēdējo kopdzīvi viņai joprojām ir sāpīga tēma, kuras dēļ ir jāslauka asaras, bet Marina visu sarunas laiku, kas ilgst vairākas stundas, sola, ka saņemsies un sāks dzīvot savu – daudz laimīgāku un piepildītāku dzīvi. Visvairāk viņai sāp tas, ka laulības šķiršana notika laikā, kad viņa bija visneaizsargātākā un visievainojamākā. Marina to joprojām nevar pārdzīvot un saprast, kā cilvēki, kas agrāk viens otru ir mīlējuši un to apliecinājuši vārdos un darbos, var izšķirties, kad jācīnās ar slimību. Taču dzīvē tā notiek un nekas cits neatliek, kā pārdzīvot un dzīvot tālāk. Marina saprot, ja viņa šo likteņa triecienu nepārdzīvos, ļaunais murgs vēža izskatā var atgriezties un diezin vai viņai vairs pietiks spēka, lai cīnītos. Marina uzskata, ka ikvienai sievietei šķiršanās no vīra līdzi nes pārdzīvojumus un dvēseles sāpes. Šķiršanās laiku sarežģīti ir izdzīvot veselam cilvēkam, kur nu vēl tādam, kurš ir smagi saslimis un cīnās uz dzīvību un nāvi.
Pērn aprīlī Marinai konstatēja krūts vēzi. Pirmās pazīmes viņa sataustīja pati un nekavējoties pieteicās vizītē pie dakteres Batalauskas. Tālākais ārstēšanās ceļš valcēnieti noveda līdz Gaiļezera slimnīcai, kurā ar dažu mēnešu intervālu Marina pārcieta divas smagas operācijas. Marina atceras, ka iepriekšējā dienā pirms otrās operācijas ģimenes lokā sirsnīgi nosvinējuši meitas Viktorijas dzimšanas dienu. Nākamajā rītā viņai bija jādodas uz slimnīcu.
Pērn decembrī Marina pārdzīvoja pēdējo – astoto – ķīmijterapijas kursu un tagad trīs mēneši jāvelta sevis atjaunošanai – jālieto medikamenti un vitamīni. Sieviete atzīst, ka nav bijis viegli pārdzīvot ķīmiju – jau pēc pirmās reizes sāka izkrist mati, kas vienmēr bijuši Marinas lepnums un rota, arī uzacis un skropstas. Jau trīs reizes viņai nācies mainīt brilles, jo pasliktinās redze. Cietuši arī roku un kāju nagi. Marina atzīst, ja cilvēks ir psiholoģiski vājš, viņš tiešām var sabrukt. Šajā laikā Marina uz Rīgu varēja aizbraukt tikai ar satiksmes autobusu, kurā ir tualete. Bērni mammai pirkuši biļeti, lai palīdzētu nokļūt galvaspilsētā, bet pēc smagās procedūras – atpakaļ uz mājām Valkā.
“Kurš ir pārcietis ķīmijterapijas kursu, mani sapratīs. Es jūtos tā, it kā mans ķermenis ir viens vienīgs ķīmijas sakopojums,” savas sajūtas atklāj Marina. Viņai neatsveramu garīgu atbalstu ir sniegusi pareizticīgo draudze Valgā. Marina skumji smaidot stāsta, ka pirmo reizi draudzi apmeklējusi galējā izmisumā, jo nav bijis ne centa pie dvēseles.
“Naudas nav, spēka nav, laukā vasara – karsts kā peklē. Gāju uz baznīcu lūgties. Tur neviens man nenāca klāt, nepieskārās un neprasīja, kas ar mani noticis. Svarā biju nokritusies par septiņpadsmit kilogramiem – vieni kauli un āda. Sapratu, ka izskatos briesmīgi, bet, lai izdzīvotu, man vajadzēja garas pastaigas, kustības, dabu un blakus cilvēkus, kuri neko lieku nejautā,” atzīstas valcēniete. Tolaik Marinai nepatika, ka cilvēki viņai pieskārās un uzdeva jautājumus. Dodoties garās pastaigās, viņa pati gājusi klāt pazīstamiem valcēniešiem un uzsākusi sarunu. Marina smejas, ka daudzi, iespējams, viņu uzskata par nedaudz prātā jukušu, bet viņai tas bijis nepieciešams kā gaiss, ko elpot. Lai izdzīvotu, viņa vasarā ar visu savu nespēku devusies uz mežu sēņot un ogot. Pēc tam salasīto nodevusi uzpircējiem, lai par iegūto naudu varētu iegādāties kafiju un saldējumu. Viņai kāds ieteicis, ka vēža slimniekiem jādzer kafija bez cukura un jāēd saldējums, tad varot atveldzēties un just sāta sajūtu. Viņai šis ieteikums līdzējis. Sarunā Marina vairākkārt no sirds pateicas valcēniešiem, kuri viņu neatraidīja, apstājās un aprunājās, sniedza palīdzīgu roku. Īpašs paldies ģimenes ārstam Mārim Nātram un medicīnas māsai Valdai, bistro “Rozmarīns” kolektīvam, ziedu salonam “Elston”, bijušajai kolēģei Tamārai, Lidijai Dicai un Gaļinai Lielbiksei, kas Marinu ir atbalstījuši, neprasot liekus paskaidrojumus. Viņai visvairāk sāp tas, ka bieži vien nelaimē nonākušam cilvēkam palīdz un atbalstu sniedz pilnīgi sveši cilvēki, nevis savējie, kurus tu esi uzskatījis par pašiem tuvākajiem un mīļākajiem. Taču Marina nevienam nevēl ļaunu, jo naids saēd cilvēku. Tagad pēc pārciestās slimības Marina sev sola un iesaka sievietēm, ka nevajag sliktās emocijas turēt sevī. Ir jāatrod iespēja, kā izlādēties un sevi attīrīt, jo tieši negatīvās emocijas, pārdzīvojumi un dvēseles sāpes rada slimību. Lai uzsāktu ārstēšanos, noteikti ir jāklausa ārstiem, bez ierunām jāizpilda visas viņu prasības un noteikti nedrīkst padoties – ne psiholoģiski, ne fiziski. Marinai sāp sirds par tām sievietēm, ar kurām viņa gulēja vienā palātā, bet kuras diemžēl zaudēja cīņā ar vēzi. Tikai pašas slimnieces zina, cik ļoti sāp un cik grūti ir cīnīties bez ticības, ka izdosies. Reizēm ticība zūd, un tad vairs nevar palīdzēt neviens. Marina atceras, ka katru reizi pēc kādas slimnīcā iepazītas vai palātas biedrenes aizvadīšanas mūžībā viņa sakostiem zobiem sev devusi solījumu nepadoties un cīnīties. Marinai tikpat svarīgs ir viņas dvēseles stāvoklis. Viņa ir stingri nolēmusi mainīt dzīvokli, jo līdzšinējais viņai atgādina par pārdzīvojumiem laulības dzīvē. Viņa ir pārliecināta, ka, mainot vidi, viņai kļūs vieglāk dzīvot un varēs iekārtot sev jaunu dzīves telpu, kas neatgādinās pagātni. Jābrīnās, kur tik trauslai sievietei ir tāds dzīves spars, uzņēmība un drosme. Marina atzīst – ja tā visa nebūtu, viņa jau būtu kapos. Viņa ir apņēmusies pavasarī atsākt strādāt un jau tagad neatsaka nevienai sirmmāmiņai vai kaimiņam, kuri lūdz Marinu ierasties mājās nogriezt matus. Marina ir pateicīga savai profesijai, kas reizēm paglābj viņu no naudas trūkuma, ka nav pat par ko nopirkt maizi. Taču tā ir bijis, bet katru reizi Marina šo situāciju ir atrisinājusi. Uz jautājumu, kas viņai pašlaik dzīvē sniedz prieku, Marina atbild, ka apjausma, ka ir uzvarējusi slimību, tikai vēl mazliet vajadzīgs laiks, lai atgūtu spēkus. Viņa cenšas atrast prieku katrā niekā, katrā mirklī, ko pavada kopā ar sirsnīgiem un jaukiem cilvēkiem. Tas ir tas, kas pašlaik viņai visvairāk vajadzīgs.
