Šī saruna aizsākās nejauši. Uz ielas mani uzrunāja kāda smilteniete (savu vārdu viņa laikrakstā lūdza neminēt), lai dalītos pozitīvās emocijās pēc starptautiskā daudzdienu velobrauciena “Baltic Chain tour” starpfiniša noskatīšanās. Šo sacensību dalībnieki, riteņbraucēji no daudzām pasaules valstīm, iespaidīga eskorta pavadībā pirms nedēļas izbrauca cauri Smiltenei. “Cik labi, ka mums pilsētā ir Marksi,” priecājas sieviete, novērtējot faktu, ka velobrauciena organizēšanā Smiltenes starpfinišā iesaistījās smilteniešu Marksu ģimenes trīs paaudzes. Pēc tam sieviete ar nožēlu “Ziemeļlatvijai” atzina, ka, viņasprāt, Smiltenē diemžēl ne vienmēr tiek novērtēti cilvēki, kuri savas dzīves laikā daudz ieguldījuši visas pilsētas labā. Pārdomas par to viņai raisīja publikācija “Ziemeļlatvijā”, kā labāk godināt viņsaulē aizgājušā Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas galvenā ārsta Jāņa Krūmala piemiņu, kuram joprojām nav kārtīga pieminekļa, pie kura nolikt ziedus. Tāpat esot bijis skumji par to, ka smiltenieša Jura Zušmaņa, pilsētas vēstures grāmatas “Smiltene. Laiki un Likteņi” autora, nesenā aiziešana mūžībā izpalikusi bez nekrologa no viņa bijušā darba devēja – vietējās pašvaldības – puses. “Taču kas Smiltene šodien būtu bez tādiem cilvēkiem un viņu devuma pilsētai? Tās ir mūsu saknes, un tās ir jāatceras,” uzsver smilteniete. Saknes baro koku un nosaka tā stiprumu, tāpat kā ikvienu vietu veido un stiprina cilvēki, kuri tur dzīvoja kādreiz un dzīvo tagad. Nezin kāpēc, bet mūsdienu dzīve ir kļuvusi pārlieku strauja, un pietrūkst laika analizēt šodienu, kur nu vēl pagātni, taču tas savā ziņā degradē tautas kolektīvo atmiņu. Līdz ar raisās citas pārdomas, – ja sabiedrība piemirst savas saknes un savā ziņā dzīvo uz plūstošām smiltīm, vai un kā tas ietekmēs tās turpmāko attīstību?
