Sestdien Strenču vidusskolā atklās fotoizstādi “Vēstures iluzionisti”.
Sestdien Strenču vidusskolā atklās fotoizstādi “Vēstures iluzionisti”. Tajā skatītāji varēs iepazīties ar unikālām fotogrāfijām, kas uzņemtas pagājušā gadsimta pirmajā pusē.
Interesentiem būs iespēja aplūkot arī Strenču fotogrāfa Dāvja Spundes vēsturiskās fotogrāfijas, kurās attēloti notikumi Strenčos un to apkārtnē no pagājušā gadsimta sākuma.
Par kādreiz mazpilsētā populārā fotogrāfa Dāvja Spundes fotoplašu kolekcijas saglabāšanu jāpateicas ilggadējai Strenču vidusskolas skolotājai Guntai Krauklei un viņas brālim Jānim. Viņi dzīvojuši namā, kurā atradās Dāvja Spundes darbnīca, un ir redzējuši, kā fotomeistars strādā. Jānis un Gunta Kraukļi atceras arī laiku, kad fotogrāfam par palīgu bija viņu tēva brālis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. “Šajā mājā dzīvojuši daudzi fotogrāfi. Pirmais uz šejieni pārcēlās Dāvis Spunde. Vispirms jau par kolekcijas saglabāšanu jāpateicas viņam pašam, jo fotogrāfs nekad nevienu fotoplati neizmeta,” stāsta J. Krauklis.
Fotogrāfam bija vairāki palīgi, arī Jāņa un Guntas vecāki. “Viņi visas fotoplates salika kastītēs un uznesa bēniņos. Gadu gaitā, pēc manām domām, bēniņos tādējādi bija sakrājušās vismaz 10 000 vienības. Ar laiku gan ērtāk paņemamās kastes ar fotoplatēm tika izmestas laukā, jo trūka vietas. Pirmā pasaules kara laika fotogrāfijas Dāvis Spunde aizveda uz lauku mājām Plāņos. Par to kolekciju gan neko nezinu. Baidos, ka tā ir aizgājusi bojā. Otrā pasaules kara beigās, vāciešiem atkāpjoties, te ieradās kāds vācu virsnieks un daļu fotogrāfiju, kas viņam patika, paņēma līdzi. Savukārt pēc Sarkanās armijas ierašanās atnāca kāds krievu majors un ilgi šķiroja fotomateriālus, lai labākos paņemtu sev. Tātad līdz mūsdienām saglabātā Dāvja Spundes fotoplašu kolekcija nav pilnīga. Man ir izdevies nosargāt tikai piecus līdz septiņus tūkstošus fotoplašu. Apmēram pirms trijiem gadiem bija vējaina un lietaina vasara, bet mūsu nama jumts nemaz tik ūdensizturīgs nebija. Biju uztraucies par fotoplašu likteni un atdevu kolekciju Latvijas Fotogrāfijas muzejam,” stāsta J. Krauklis.
Latvijas Fotogrāfijas muzeja direktors Vilnis Auziņš atzīst, ka saglabātajai Dāvja Spundes kolekcijai ir liela nozīme. “Tie ir fotomateriāli par ļoti ilgu vēstures periodu — no pagājušā gadsimta sākuma līdz pat 50. gadiem. Vērtīgi tas, ka Dāvis Spunde mums atstājis ne tikai savā salonā uzņemtās fotogrāfijas, bet arī dzīves ainas no Strenčiem un tuvējiem ciematiem. Klasificējot materiālus, var izšķirt vairākas sižeta grupas,” skaidro V. Auziņš.
Šodien muzeja darbinieki daļu no kolekcijas ir atveduši arī uz izstādi Strenčos. “To rīkojam par godu Latvijas fotogrāfijas 100 gadu jubilejai, jo pirms tik ilga laika fotogrāfi nodibināja Latvijas fotogrāfisko biedrību. Strenčos izstādi atklājam tādēļ, ka Dāvja Spundes fotoattēlus apskatei esam izlikuši arī citviet, bet tie nav rādīti paša fotogrāfa dzimtajā pilsētā. Tagad tas brīdis ir pienācis,” saka V. Auziņš.
G. Kraukle stāsta, ka 1934. gadā tēvs no Dāvja Spundes nopircis fotodarbnīcu. “Mūsu mamma strādāja pie Dāvja Spundes par mācekli. Pie fotogrāfa strādāja arī tēva brālis dzejnieks Jānis Ziemeļnieks. Tā mūsu dzīve saistījās ar Spundes darbu. Arī mūsu ģimenē vairākiem patika fotografēšana. Dāvi Spundi interesēja vēsture. Kad viņš fotoplates nolika glabāšanā, parasti noteica: “Lai viss paliek vēsturei”. Spundi interesēja viss. Viņš fotografēja dabas skatus, plostniekus, dažādus notikumus pilsētā un apkārtnē, piemēram, tilta būvniecību, Gaujas krastu nostiprināšanu pēc plūdiem un citas lietas. Dāvis Spunde neapšaubāmi bija liela personība,” apliecina G. Kraukle.
Acīmredzot mājai, kurā strādājis ievērojamais fotogrāfs, kā arī dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, ir kāda īpaša garīguma aura, jo arī pedagoģi Guntu Kraukli daudzi strencēnieši uzskata par personību, vai, citiem vārdiem, — par skolotāju ar lielo burtu. Vairāki audzēkņi viņu vēl joprojām atceras un bieži apciemo. Pēdējos gados G. Kraukle pašmācībā ir apguvusi franču valodu. Skolotāja to darījusi tādēļ, ka šī valoda patīk, šķiet ļoti melodiska, turklāt jau no bērnības viņai patikusi klasiskā literatūra. Daudz labu romānu sarakstījuši tieši franču rakstnieki. “Kad biju maza, tēvs man nestāstīja pasakas, bet dažādus sižetus no klasiķu darbiem. Man patika vēsture un māksla. Esmu mācījusies arī Mākslas akadēmijā. Tur daudz stāstīja par franču kultūru, nu, un man tā iepatikās,” saka G. Kraukle.
Pedagoģe atzīstas, ka skolotājas profesija sākumā nav bijis viņas aicinājums. “Šo darbu nevarēju pamest tādēļ, ka man bija laimējies ar skolēniem. Katru gadu man bija ļoti labi audzēkņi. Vēl tagad ar vairākiem no viņiem man ir labi kontakti,” stāsta G. Kraukle.
Tādi cilvēki prot saglabāt kultūras vērtības savā mājā un apkārtnē. Vēsturiskā Dāvja Spundes kolekcija tam ir apliecinājums.
