Piektdien, 14. jūnijā, daudzviet Latvijā, arī Smiltenes, Valkas un Strenču novados, notika pasākumi, kuros atcerējās 1941. gada masu deportācijas un godināja to upuru piemiņu.
Smiltenē atceres brīdis notika pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene”, pēc tam visi, kuri vēlējās, Smiltenes kultūras centra kino zālē bez maksas varēja noskatīties Lietuvas un ASV kopražojuma filmu “Pelni sniegā”. Filma ir uzņemta pēc lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstnieces Rūtas Šepetis romāna “Starp pelēkiem toņiem” motīviem un stāsta par meiteni Līnu, kuras sapņus par nākotni pārtrauc viņas un tūkstošiem citu Baltijas ģimeņu deportācija uz Sibīriju 1941. gadā.
Valkā atceres brīdis notika blakus bijušajai Valkas dzelzceļa stacijai. Pasākuma dalībniekiem Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis savā uzrunā atgādināja, cik svarīgi ir šo dienu atcerēties un par to stāstīt citiem. 1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida deportācija uz PSRS iekšzemes apgabaliem, kā rezultātā no Latvijas bez tiesas sprieduma, iepriekšēja brīdinājuma un paskaidrojumiem lopu vagonos tika izvesti 15 424 civiliedzīvotāji, arī no Valkas un Strenču dzelzceļa stacijām.
Strenču bijušajā dzelzceļa stacijā atceres brīdis parasti notiek martā, pieminot 1949. gada 25. marta deportācijas, bet jūnijā deportāciju upurus Strenču novadā atceras pie Jērcēnmuižas – piemiņas vietā laikmetu griežos maltajiem un bojā gājušajiem Jērcēnu pagasta iedzīvotājiem. Arī šogad tur aizlūdza par tiem vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kurus 1941. gada 14. jūnijā izsūtīja uz Sibīriju.
To cilvēku, kuri ierodas uz atceres pasākumiem, mūsu puses novados pēdējos gados paliek arvien mazāk. Lielākoties atnāk represētie, tā laika bērni, kas šodien – pārsvarā jau sirmgalvji, atnāk arī viņu tuvinieki, bet 25. marta atceres pasākumos – arī skolēni, kurus pamudina skolotāji, kas ir apsveicami un vajadzīgi, lai tautas kolektīvajā atmiņā nerastos pārrāvums.
Tā daudzus gadus dara arī Smiltenes vidusskolas vēstures skolotāja Mārīte Rainbaha. “Ja 25. marts iekrīt skolas dienā, es saviem skolēniem saku, – “mums šodien ir dzīvā vēstures stunda dabā, pasākumā pie pieminekļa”. Aizejam, noliekam ziedus. Skolēniem tā ir arī iespēja noklausīties, ko stāsta represētie, redzēt, kā goda sardzē stāv zemessargi. Līdz ar to viņiem ir jauni iespaidi, ne tikai tas, ko var uzzināt stundās skolā,” teic M. Rainbaha.
