Šīs dienas avīzē ielu intervijā mudinājām iedzīvotājus pateikt paldies. Esmu jau daudz reižu teikusi, bet tik un tā to atkārtošu. Šis ir mazs vārds ar lielu spēku, tomēr ikdienas steigā ne vienmēr pasākām paldies tiem, kuri to būtu pelnījuši. Tāpēc šoreiz lielu PALDIES gribu pateikt savai bijušajai skolai – Smiltenes Centra vidusskolai, jo pateicoties tās 70. jubilejai, man bija iespēja satikt savus klasesbiedrus un pavadīt lielisku vakaru, kas ievilkās līdz rītausmai. Iepriekšējais skolas salidojums notika pirms pieciem gadiem, kad arī ieradāmies kuplā skaitā. Šo gadu laikā, garām ejot, esmu satikusi vairākus klasesbiedrus. Tā kā visi esam steidzīgi, ne reizi neradās iespēja aprunāties ilgāk par piecām minūtēm. Citādi bija sestdienas vakarā – skolas laika atmiņu stāsti, sirsnīgas un jautras sarunas. No sirds izsmējāmies, kad mūsu klases audzinātāja Marija Marksa iedeva lapiņas, kurās lūdza ierakstīt tā brīža sajūtas. Smieklus izraisīja lasot uz tām pašām lapiņām veiktos ierakstus pirms astoņiem un pieciem gadiem. Todien šķita – laiks ir apstājies. Taču šodien jau ir ceturtdiena, katrs no mums ierauts savos ikdienas darbos un dzīvē. Atkal jāsaka paldies par šo pasākumu, jo ar klasesbiedriem aizsākto kopīgo saraksti pirms salidojuma nolēmām nepārtraukt. Šonedēļ mūsu tēma ir hobiji un sirdslietas, kad katrs viens otram par tām pastāstām un klāt pievienojam fotogrāfiju. Jaunnedēļ būs kaut kas cits. Iespējams, mēs aizsākam jaunu tradīciju. Laiks rādīs, vai tā tiešām būs. Turpretī nevienam nav jāgaida, lai pateiktu paldies.
