Grundzāles ciemata centrā, Avotu ielā, atrodas privātmājas ar iekoptiem mazdārziņiem, vienā no tām dzīvo Eimaņu ģimene vairākās paaudzēs – seniori Dainuvīte un Zintis, abu dēls Ģirts ar sievu Sandru. Eimaņi ir īpaši ar to, ka smagu darbu laukos nedomā mainīt pret ērtāku dzīvi pilsētā. Gluži pretēji, viņi ir apliecinājums tam, ka, saimniekojot visiem kopā, palīdzot viens otram, kopā var kalnus gāzt – ne tikai uzturēt sevi, bet domāt arī par izaugsmi un attīstību laukos.
Dainuvīte un Sandra strādā Grundzāles pamatskolā. Iepriekš biju dzirdējusi, ka allaž atsaucīgā, dzīvespriecīgā pirmsskolas skolotāja Sandra audzē trušus. Liels bija pārsteigums, uzzinot, ka dažu soļu attālumā no ģimenes mājas ir trīssimt garaušu – gandrīz tikpat, cik citos ciematos iedzīvotāju. Viesojoties pie Eimaņiem, uzzināju, ka katrai no ģimenēm ir bioloģiskā saimniecība – Dainuvītei un Zintim jau desmit, bet Sandrai ar Ģirtu trīs gadus. Tas neatspoguļojas tikai dokumentos. Dzīvot veselīgi un saimniekot, izmantojot dabīgas metodes, ir kuplās Eimaņu ģimenes pārliecība, kas pārmantota no iepriekšējām paaudzēm.
“Mans tētis uzcēla šo māju. Mēs darām visu to pašu, ko toreiz viņi – audzējam kāpostus, kabačus, ķirbjus, kartupeļus, pupas, zirņus, dilles, burkānus, bietes, tomātus, gurķus, zemenes. Ar ķimikālijām nedarbojamies. Ja kāpostiem uzmetas tārpi, tad es ar sāli apberu un bērzu meiju žagariņiem noperu,” smaidot saka Dainuvīte. Mīlestību pret savu zemi un darbu iemācīja abu vecāki un vecmāmiņa. Dainuvīte atceras, ka tālajā 1978. gada ziemā uznāca turpat mīnus 40 grādu liels sals. “Pilnīgi viss izsala, pat ābeles bija jārok ārā un jāstāda no jauna. Patiesībā jau turpinām mūsu senču iesākto, darbojamies visi kopā, katram ir savi pienākumi. Pie mājas ravēju sakņu dārzu, rūpējos par puķēm, vīra pārziņā ir siltumnīca, bet, ja vajadzēs, arī zāli nopļaušu pati. Sandriņa un Ģirts gādā par trušiem, taču mūsu lielais dārzs atrodas tepat netālu upes malā. Palīdz arī mana meita un mazbērni,” atklāj Dainuvīte.
Avotu ielā Eimaņu īpašuma kopējā platība ir nedaudz lielāka par 0,4 hektāriem, turpretī upes malā burkāni vien aizņem 0,3 hektārus, kartupeļu lauki ir vēl lielāki. Tur katrai ģimenei ir sava platība.
Dodoties uz kartupeļu un burkānu lauku, vaicāju Sandrai – ja saimniekot ar dabiskām metodēm ir dzīves pārliecība, kāpēc bija svarīgi iegūt bioloģiskās saimniecības statusu? “Pateicoties tam, varējām startēt projektos un piesaistīt Eiropas finansējumu tehnikas iegādei, kas mums ļauj attīstīties tālāk. Nopirkām mini traktoru, siena ārdītāju, vagotāju, piekabi, ķīpu presi, zāles pļāvēju, kultivatoru, ecēšas un kartupeļu racēju. Par projekta līdzekļiem varējām iegādāties arī divdesmit šķirnes trušu. Tā ir arī iespēja papildināt savas zināšanas un redzesloku dažādos kursos. Laukos diemžēl cilvēki katrs nolien savā aliņā, neatkarīgi no tā, vai klājas labi, vai slikti, bet tiklīdz cilvēki saiet kopā – var kalnus gāzt. Ģimenēs ir tāds spēks!” no pieredzes stāsta Dainuvītes vedekla Sandra.
Nonākot pie burkānu un kartupeļu lauka, Sandra atklāj, ka gribējuši iegādāties sējmašīnu, tomēr tā maksājusi pārāk dārgi, tāpēc burkānus 0,3 hektāru platībā grundzāliete trīs četru dienu laikā iesējusi ar rokām. “Izrādās, biju iesējusi nedaudz par dziļu, auga lēnāk un grūtāk bija ravēt, bet raža būs laba. Tas nav viegls darbs, bet mēs nesūkstāmies – ejam un darām. Reiz kādā rītā pirms darba bērnudārzā nācu no burkānu lauka, kaimiņi izbrīnīti – kā, jau tik agri no tīruma? Un pajokoja, vai tik es tur neesmu nakšņojusi,” smejas Sandra, kurā ir jūtams dzīvesprieks, nevis, kā varētu šķist, nogurums. Nākamajā gadā Eimaņi plāno nodarboties plašāk ar bioloģisko kartupeļu audzēšanu, taču vispirms ir jārada vieta, kur tos ziemā uzglabāt. Izrādās, ka Eimaņi ir arī lieli ogotāji un uz mežu dodas mellenēs.
“Agrāk tā latvieši arī dzīvoja – uzcēla lielu māju, kur rūmes pietika gan vecajiem, gan jaunajiem. Latvieši ir ļoti gudra tauta, un mums vairāk vajadzētu mācīties no saviem senčiem, nevis pārņemt nejaukas pieredzes no ārzemēm, savus vecākus liekot pansionātos vai aizsūtot tālu prom. Mani mazdēli Artūrs, Sandijs un Gundars jau ir paši savās dzīvēs, dzīvo un strādā lielās pilsētās, bet tik un tā, kā brīvdienas, tā ir klāt pie mums. Sava zemīte – tā ir liela vērtība,” teic Dainuvīte.
