Klāt novembris, kas Latvijai ir patriotisma mēnesis. 11. novembrī valstī atzīmē Lāčplēša dienu, bet 18. – Latvijas neatkarības proklamēšanas gadadienu.Līdztekus šogad gaidāmajām svinībām valsts cilvēkus aizvien vairāk mudina domāt par Latvijas simtgadi, kas būs pēc trim gadiem. Novembrī patriotismu Latvijā uzsilda. Skan Tēvzemi apliecinošas runas, dzirdam Latvijas vēsturi un brīvības kareivju cildināšanu, varoņu kapos deg lāpas, pie pieminekļiem noliekam ziedus. Visas nebūšanas it kā piemirstam un jūtamies lepni par savu dzimteni. Tas ir novembrī, bet ar kādām jūtām dzīvojam ikdienā. Ikdienā lepnumu par Latviju jūtam mazāk. Skolotāji domā par streiku, jo ilgāk vairs nevar izdzīvot ar mazajām algām, apdrošinātāji par diviem sabrauktiem cilvēkiem izmaksā 300 eiro, Zolitūdes traģēdijā komisija par morāli un politiski atbildīgiem politiķiem noteikusi iepriekšējo premjeru un ekonomikas ministru, uz mācību iesaukumu armijā no rezervistiem ierodas tikai daļa, jo daudzi aizbraukuši peļņā uz ārzemēm, citi vispār nav likušies zinis par pavēsti, bet Valsts ieņēmumu dienests atklāj uzņēmējus, kas krāpj valsti. Var, protams, teikt, ka nevajag valsti sajaukt ar Latviju, taču mēs svinam tieši valsts neatkarību.Vēlētos, lai Latvijas simtgadē nebūtu vairs negāciju ko minēt, bet vai trijos gados šīs un citas nebūšanas varēs likvidēt? Iespējams, to varētu izdarīt, bet diemžēl vairākiem politiķiem sava kabata un labums joprojām ir tuvāks nekā labums valstij. Kamēr tā būs, tikmēr lepnuma un patriotiskajām jūtām līdzās būs arī sarūgtinājums, ko centīsimies nomākt vismaz vienu mēnesi gadā – novembrī.
