Aizvadītajā sestdienā, 21. septembrī, Smiltene uzņēma Latvijā lielākās kalnu riteņbraukšanas sacensības – Latvijas valsts mežu MTB maratonu, ko agrāk cilvēki zināja kā SEB MTB. Ņemot vērā pilsētas centrā notiekošos būvdarbus, jau ikdienā satiksme tiek ierobežota. Simtiem riteņbraucēju liels pieplūdums pilsētā smilteniešos ir izraisījis dusmas. Bardaks tranzīta ielā, riteņbraucēju visatļautība un satiksmes noteikumu neievērošana, kas rada bīstamas situācijas, – tāda šī diena bija vietējo acīm, vismaz interneta komentāros, jo tie sekoja viens pēc otra. Valsts policija šādu informāciju un iesniegumu no iedzīvotājiem nav saņēmusi.
Smiltene lepojas ar to, ka ir Latvijas kalnu riteņbraukšanas dzimtene un ik gadu te notiek divu lielāko MTB maratonu posmi – Vivus.lv MTB maratonam starts tiek dots sporta kompleksā “Teperis”, bet Latvijas valsts mežu MTB maratons līdz šim noticis Baznīcas laukumā. Katrā no šiem sporta notikumiem piedalās simtiem riteņbraucēju. Šajās nedēļas nogalēs viesnīcas un viesu nami ir rezervēti, cilvēku pieplūdumu izjūt arī vietējie ēdināšanas uzņēmumi un tirdzniecības vietas, jo dalībniekiem bieži līdzi brauc ģimene. Sportiskās aktivitātes tiek apvienotas ar atpūtu un ekskursiju. To visu šoreiz aizēno pārmetumi riteņbraucējiem par pārgalvību un visatļautību, piedaloties ceļu satiksmē, kas izskanējuši publiskajā telpā.
“Šodien Smiltenē notiek riteņbraukšanas sacensības, līdz ar to satiksme ir ļoti sarežģīta. Šādus pasākumus atbalstu, bet šoreiz esmu kā šoferis pie stūres, nevis sacensību dalībnieks. Tad nu trīcošām rokām esmu mājās. Šodien ir ļoti lietaina un pelēka diena un pagriezienā nepamanīju riteņbraucēju, kurš bija ģērbies viss pelēkās un melnās drēbēs ar melnu riteni, labi, ka tas nebeidzās ar negadījumu. Zinu, ka tā būtu mana vaina, bet, mīļie dalībnieki, jums tiešām nav nekā koša ko uzvilkt mugurā vai koša ķivere? Lūdzu rūpējieties par savu dzīvību! Pēc ceļu satiksmes noteikumiem jūs nedrīkstat braukt kolonnā viens otram blakus, ja ceļš nav bloķēts, vai, ja jums nav pavadošā auto, ir jābrauc rindiņā pa maliņu,” sacensību norises laikā 21. septembrī sociālajā tīklā Facebook ierakstu publicēja smilteniete Sanita Albertiņa.
Par plānotajiem satiksmes ierobežojumiem sacensību dienā, kas lielākoties bija īslaicīgi, iepriekš informēja Smiltenes novada pašvaldība, tīmeklī publicējot shēmas. Arī dalībniekiem pirms sacensībām pieejamas distanču kartes un informācija par vietu, kas paredzēta iesildīšanās procesam pirms starta. Kalnu riteņbraukšanas sacensības Smiltenē nav nekas jauns un neparasts. To rīkošanā tiek ieguldīts liels darbs, ko citi veic ar lielu entuziasmu un atbildību, darot vairāk nekā pienākums liek. Viena no šādām ģimenēm ir Jāņa un Ilzes Brakovsku, kuri Smiltenes posmu trases veido un marķē kopš divtūkstošo gadu vidus. Tieši Brakovski ir saņēmuši vislielāko balvu birumu par labākajām MTB trasēm. Viņuprāt, Smiltenē ir vispateicīgākā infrastruktūra Latvijā. “Esam bagāti mežiem un pateicīgu reljefu, kas ļauj veidot tehniskas un aizraujošas trases,” piebilst J. Brakovskis. Taču viņš un sieva nereti jūtas piekusuši, ne reizi vien teikuši, ka šis ir pēdējais posms, pēdējais gads. “Taču tad mūs bombardē visi, tā arī turpinām. Ir tik daudz labu iemeslu, kāpēc to darām. Bet pār mūsu galvām veļas liela atbildība un arī daudz negāciju. Situāciju, ko internetā apraksta sieviete par riteņbraucēju, netrūkst. Daļai diemžēl braukšanas kultūra ir diezgan zema arī trasē, nerunājot par to, kas notiek līdz sacensībām. No rīta, kad visi ierodas sacensību pilsētā, ir kartes, kurās norādīti treniņu maršruti. Šoreiz tas bija Strenču ceļš, taču daļa tāpat nēsājas pa apkārtējām ielām, viena no tām turklāt ir tranzīta ceļš. Pats to izbaudīju, kad vajadzēja pārvietoties ar auto. Piekrītu vietējiem iedzīvotājiem, man ir kauns, ka nākas klausīties arī par to, ka riteņbraucējs savas dabiskās vajadzības ir nokārtojis pie dzīvojamās mājas sētas. Esam centušies problēmas novērst ar dažādām metodēm, piemērojot dažādus sodus, bet ar laiku katrs piekūst. Reizēm pārņem bezspēcības sajūta. Darvas karote uz kopējā fona nav maza. “Vivusā” to tā varbūt nejūt, jo sacensību centrs atrodas ārpus pilsētas centra, bet šeit gan. Protams, tā ir mazākā daļa braucēju. Bet, jo lielāks būs kopējais dalībnieku skaits, jo lielāks procents to, kurus vada dzīvnieciskas izpausmes,” “Ziemeļlatvijai” stāsta J. Brakovskis.
Viņš ikvienu aicina padomāt, kas ir šie riteņbraucēji, kuru rīcība tagad tiek apspriesta. “Profesionāļi jau ir tikai daži, pārējie dalībnieki ir visdažādāko profesiju pārstāvji. Tādi paši cilvēki kā mēs pārējie, kas veido sabiedrību, kādā dzīvojam. Tagad pievērsīsimies tiem, kas lamā braucējus. Nedomāju, konkrētas personas, bet cilvēkus, kas tepat vien dzīvo. Iepriekšējā vakarā nomarķējam trasi 35 kilometru garumā, viss ir sagatavots, izņemot pašu pilsētu. No rīta pirms sacensībām pārbaudām lielākos ceļus un katru gadu vismaz divās vietās ir nopostītas zīmes. Nupat Niedrāja ezera tālākajā galā bija nolauzti visi mūsu mieti, viens ezerā iemests, cits mežā. Arī “Latvijas valsts mežu” uzstādītā velo takas plāksne. Tas ir cilvēku roku darbs un ne jau rīdzinieki brauca, lai to paveiktu. “Vivusā” no Silvas gar avotiņu līdz pat “Jautrajam Odam” viss marķējums bija norauts. Tie ir vairāki kilometri. Labi, ka līdz startam paguvām visu atjaunot. Postījumi ir pamatīgi. Sanāk, ka jāstrebj gan velobraucēju nesmukumi, gan vietējo iedzīvotāju. Protams, šis viss ir mazas daļas cilvēku veikums, bet tieši šie darbi un rīcība ir visredzamākā. Labie – tie kaut kā mazāk ir redzami,” nopūšas J. Brakovskis.
Viņš apzinās, ka vienmēr kāds būs par kaut ko neapmierināts. Arī sacensības kartingu trasē rada pamatīgu troksni apkārtējo māju iedzīvotājiem, tajā skaitā Brakovsku ģimenei, taču viņi nesūdzas. “Tas ir normāli, cilvēkiem ir sava aizraušanās. Vieni brauc ar velosipēdu, citi ar kartingu, vēl citi spēlē futbolu. Mēs to cienām. Manuprāt, šajā skrejošajā laikā cilvēkiem pietrūkst savstarpējās sapratnes un izrunāšanās. Visi māk komunicēt, bet parasti tas izdodas tikai pēc konkrētā pasākuma vai notikuma un tad jau sanāk pavisam cita veida komunikācija. Rungai ir divi gali, kod kurā gribi, abiem ir taisnība. Pārņem liels gandarījums, kad pa mūsu izcirstajām un izkoptajām velo takām pastaigājas, nūjo un ikdienā brauc cilvēki ar velosipēdiem. Par atpūtas vietām pie Niedrāja Normunds Vīksna viens pats rūpējas, savācot arī atkritumus aiz atpūtniekiem. Vienam tas ir grūti. Daudzi pat nespēj iedomāties, cik daudz atkritumu no meža ar piekabēm nācās izvest pirmajos gados, lai izveidotu tīru trasi zaļā, skaistā mežā. Pēc ogu sezonas plastmasas alus pudeles un benzīntanku kafijas glāzītes pašas laikam atnāk uz mežu? Atsevišķas vietas mežā ir iecienītas miesas prieku baudīšanai, bet kādu pat par kaku taciņu iesaucām, kur cilvēki ne tikai izkārnījumus aiz sevis atstāj, bet arī apakšbikses. Ja netaisīsim mačus, kurš atbrīvos velo takas no kritušajiem kokiem, brikšņiem un atkritumiem? Piedevām šīs takas ir iekļautas tūrisma maršrutos,” stāsta J. Brakovskis.
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Valkas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas priekšnieks Vilnis Būce laikrakstam stāsta: “Smiltenē šogad šis bija pēdējais pasākums saistībā ar riteņbraukšanu. Bez šaubām, sacensību rīkošana ievieš zināmas korekcijas satiksmes organizācijā, jo uz kādu laiku atsevišķu ielu posmi tiek slēgti, ko organizatori iepriekš ir saskaņojuši domē. Pēc komentāriem internetā var saprast, ka iedzīvotāji bija neapmierināti ar to, ka vienīgā pilsētas artērija uz brīdi tika slēgta. Bet, augstākais, tās bija 15 līdz 20 minūtes. Ja par iesildīšanos pirms sacensībām, tad rekomendējām izmantot Rūpniecības ielu. Jāapzinās, ka organizators nevar piestāvēt klāt katram dalībniekam. 21. septembrī dalībnieku skaits bija lielāks kā riteņbraukšanas sacensībās 15. septembrī, gan pēc šīm, gan tām (tranzīta ielu neskāra – red.) bija kāds neapmierinātais. Piekrītu, ka trūkst stāvlaukumu, kur dalībniekiem novietot automašīnas, bet tas ir pašvaldības pārziņā. Būsim godīgi, velosacensības nav nekas jauns Smiltenē un vienmēr ir zināms haoss, kas mūsu mierīgajā mazpilsētā rada zināmu stresu kādam autovadītājam. To apzinoties, varbūt paši pilsētnieki līdz veikalam tajā dienā var aiziet kājām, problēmas izzustu. Paskatāmies uz to no otras puses – pie mums atbrauc ciemiņi no citām pilsētām, redz, kā mēs dzīvojam. Tās ir īslaicīgas neērtības, līdzīgi, kā no rīta aizvest bērnu uz skolu vai bērnudārzu, kad pie mums satiksme ir kā Rīgā, Brīvības ielā.”
V. Būce vērš uzmanību, ka pasaulē visas prestižās velosacensības notiek pa koplietošanas ceļiem un blīvi apdzīvotās vietās. Cilvēki to apzinās un uztver kā svētkus. Smiltenē tās pat netiek rīkotas katru nedēļas nogali, vien dažas reizes gadā. “Tāpēc jau mēs esam cilvēki, ka varam pielāgoties esošām situācijām,” piebilst V. Būce.
J. Brakovskis lūdz būt saprotošiem gan vieniem, gan otriem. Spilgts piemērs tam esot Apes pusē dzīvojošie, kuri kalnu riteņbraukšanas sacensības ne vien uztver pozitīvi, bet tās dalībniekiem izrāda savu viesmīlību. “Tur tiešām jūtama cilvēku atsaucība, ja trase iet caur viņu īpašumu vai māju pagalmu, tad saimnieki dalībniekus cienā ar ūdeni, maizītēm, āboliem un pat kūpinājumiem. Mēs Smiltenē laikam esam pārāk pašpietiekami,” tā J. Brakovskis.
Viedokļi
Māris Rozenšteins, “ALD Automotive” MTB komandas pārstāvis:
– Es uzskatu un novēroju, ka lielākā daļa dalībnieku iesildās uz gariem ceļiem ar iespējami mazākiem krustojumiem, kur it īpaši netraucē citiem satiksmes dalībniekiem. Godīgi sakot, braucējs domā vairāk par sevi, jo, ja jāizpilda pietiekami kvalitatīvs iesildīšanās process ar dažiem ļoti intensīviem intervāliem, tad paša braucēja interesēs ir, lai viņš un viņam neviens nemaisās pa kājām. Arī sacensību organizators parasti iezīmē ieteicamo iesildīšanās ceļu, tā ka uzskatu, ka viss ir normāli. Problēma ir, ja tāda gara ceļa nav un piespiedu kārtā visiem jāsildās pilsētas centrā, bet neatceros pēdējā laikā tādu situāciju. Visi “garie ceļi” ir pieejami piecu līdz desmit minūšu rādiusā.
Manuprāt, arī citās pilsētās iedzīvotāji ir priecīgi, ka tiek rīkotas šāda tipa sacensības, ir pasākums, daudz cilvēku, popularizē pilsētu, noteikti daudz apmeklē kafejnīcas vai restorānus pēc tam. Vienmēr jau atradīsies kāds, kam tie pasākumi nepatīk, bet tad vajag viņu pašu pavērot – kas viņš ir, ar ko nodarbojas un ko dzīvē grib sasniegt.
Juris Bērziņš, bijušais Blomes pamatskolas sporta skolotājs, aizrautīgs velobraucējs:
– Ar riteņbraukšanu nopietnāk nodarbojos kopš 2006. gada. Sāku pamazām, piedaloties sacensībās tepat uz vietas, tad pa Latviju un Igauniju. Regulāri braucu treniņos, bet tajos nevar izjust adrenalīnu, ko gūsti, sacensībās braucot barā kopā ar pārējiem. Reizēm sanāk braukt pa putekļiem, citreiz jāmin dubļos. Finišā ne vienmēr ir gandarījums, dažkārt kreņķis, kad gribas teikt, vairs nebraukšu, bet paiet dažas dienas, izbraucu foršu treniņu un jau sāku kalt nākamos sacensību plānus.
Ja runājam par sacensībām pagājušajā sestdienā, tad Smilteni pārzinu labi. Dodoties uz MTB maratonu, apzināti automašīnu atstāju netālu no “Virši-A” benzīntanka, arī iesildīšanos pirms tautas klases brauciena veicu klusākā ielā, nelīdu centrā. Jāsaka godīgi, dalībnieki, ierodoties uz sacensībām, saliek mašīnas visādās ieliņās, kur redz, ka var atstāt. Tas pats notiek arī ar iesildīšanos. Arī mēs tā darām, aizbraucot uz sacensībām citās pilsētās. Tā teikt, kur redzam brīvu vietu, tur apstājamies. Jāsaprot, ja sacensības notiek pilsētas centrā vai tuvu tam, organizatoriem ir neiespējami tūkstotim dalībnieku ierādīt vienu stāvlaukumu. Tās ir īslaicīgas neērtības, kuras jāpacieš. Cilvēku attieksme ir ļoti dažāda, ne visi velobraucēji pārkāpj noteikumus un ne visi autovadītāji tos ievēro. Braucot ar riteni, cits šoferis man garām notrauc knapi ar metra intervālu, cits pārbrauc pāri ass līnijai un parāda pagriezienu. Cik cilvēku, tik variantu. Tik atcerēsimies, ka katram pašam jārūpējas par savu drošību.
Andris Pētersons, Biznesa augstskolas Turība profesors:
– Velosipēdisti arī sacensību dienā, iesildoties vai dodoties uz sacensībām, ievēro ceļu satiksmes noteikumus. Braucam pa ceļa labo pusi, ievērojot ceļu zīmes, dodot ceļu automašīnām, ja to paredz ceļu satiksmes noteikumi. Kur daži grēko – iesildoties brauc līdzās viens otram arī vietās, kuras nav slēgtas satiksmei. To var saprast, jo komandas biedri reizēm nav ilgi satikušies, ir tik daudz ko pārrunāt, jādalās jaunumos par priekšā stāvošu trasi. Velosipēdisti, kā ikviens cilvēks, cenšas saglabāt savu dzīvību. Jo pieredzējušāks velosipēdists, jo labāk viņš izprot ikvienas sadursmes un kritiena sekas un uzmanās. Apģērbs lielākoties tiek izvēlēts krāšņs, jo tas ir gan skaistāk, gan pamanāmāk. Turklāt pēdējais arguments spēlē lielu lomu. Lai piedalītos sacensībās, ir obligāti jālieto ķivere un numurs, pēc kura var identificēt braucēju. Tas ir liels nesmukums, ja kāds sacensību dalībnieks uzvedas bravurīgi, nomet zemē izlietotas želejas iepakojumu vai ko citu. Negodprātīga, nesportiska rīcība vienmēr tiek nosodīta velosipēdistu sarakstē internetā, par to uzzina organizatori, kuri rūpējas par kārtību un var sodīt pārkāpēju. Latvijas valsts mežu kalnu divriteņu maratona Ikšķiles posmā starts ir līdzās dzelzceļa pārbrauktuvei, un velosipēdisti, kuri, dodoties uz startu, šķērso pārbrauktuvi pēc sarkanā brīdinājuma signāla, tiek diskvalificēti.
Vietējo iedzīvotāju attieksme pret mani kā velosipēdistu vienmēr ir bijusi pozitīva. Droši vien kādam nepatīk, ka sacensību dienā uz dažām stundām pilsētā tiek slēgta iela vai ir jāgaida ceļa malā, kamēr garām pabrauks velosipēdisti. Bet lielākā daļa cilvēku ir saprotoši. ASV rietumos, kur studēju, ceļu satiksmes noteikumu grāmatiņa bija pavisam plāna. Galvenais, policisti teica, atceries, ka vispirms iet kājāmgājējs, tad jāj jātnieks, tad brauc velosipēdists un tikai tad vari braukt tu ar auto. To ievēroju joprojām. Jo neaizsargātāks ir cilvēks uz ceļa, jo uzmanīgāk pret viņu jāizturas. Pozitīvi, ka sacensībās vietēji iedzīvotāji skatās, jūt līdzi, uzmundrina velobraucējus, brīdina par stāvu nobraucienu, piedāvā padzerties. Vienmēr cenšos atbildēt uz laba vēlējumiem, vismaz uzsmaidīt, ja ātrumā nav laika un reizēm arī spēka, bet labprāt parunājos pirms vai pēc sacensībām, ja kāds līdzjutējs uzrunā. Var redzēt, ka vietējie iedzīvotāji lepojas, ka viņu dzīvesvieta ir izvēlēta sacensībām, ka viņi var to parādīt. Dažviet, piemēram, Vietalvā, viņus gan maz redz. Veikalu, kafejnīcu un viesnīcu īpašnieki no sportistiem saņem arī tiešu pozitīvu pienesumu, jo braucēji parasti ir izsalkuši un izslāpuši. Ventspilī, kur pavasarī sākas Vivus.lv MTB sezona, viesnīcu cenas tajā nedēļas nogalē stipri kāpj.
Ikvienam velobraucējam ir savi mērķi. Viens vēlas uzvarēt sacensībās, otrs nobraukt distanci ātrāk nekā draugs, cits cenšas notievēt, vēl kāds labāk sporto, nekā lieto alkoholu. Agri celties brīvdienā, lai pāri visai Latvijai brauktu uz sacensībām, ir tikai šī pasākuma viena, protams, redzamākā un atbildīgākā daļa. Tāpēc cilvēki gadiem ilgi regulāri pirms vai pēc darba trenējas, pērk un labo tehniku, ievēro diētu, lūdz ģimenes locekļu sapratni un atbalstu. Tā ir vesela industrija, interešu kopiena, labu paziņu un draugu grupa. Mēs sacenšamies, bet tajā pašā laikā atbalstām viens otru gan trasē, gan sadzīvē. Man personīgi sacensības iztīra galvu no visa, kas sakrājies nedēļas laikā. Sacensībās domāju tikai par to, kā braukt ātrāk un precīzāk, kā izvēlēties trajektoriju, kā tikt pāri šķēršļiem un nenokrist, kādu pārnesumu ieslēgt un kurā brīdī atlaist stūri, lai padzertos. Ja domāsi par skaisto dabu vai rītdienas sapulci darbā, kritiens ir neizbēgams. Tu simtprocentīgi esi šeit un tagad. Pēc sacensībām jūties piekusis, bet pacilājoši brīvs.
