Kad Latvijā pa īstam sākas rudens, ir skaidrs, ka pienākušas kārtējās Dzejas dienas.
Kad Latvijā pa īstam sākas rudens, ir skaidrs, ka pienākušas kārtējās Dzejas dienas. Tiesa, tās vairs nav tik populāras un masveidīgi rīkotas kā pirms padsmit gadiem, kad katra pagasta sevis cienošs tautas nama vadītājs vai bibliotekārs pielika daudz pūļu, lai uz savu iestādi atvilinātu pēc iespējas slavenāku dzejdari vai rakstnieku, vēl labāk – veselu baru dzejnieku, ar kuriem pēc tam vakarā kopā pamatīgi patusēt kādā tiem laikiem lepnā somu pirtī pie bagātīgi klātiem galdiem, tādējādi “ceļot” savu intelektuālo līmeni.
Valkas rajonā vissmalkākie viesi parasti nokļuva bagātajā kolhozā “Oktobris” pie prasmīgā saimnieka Ēvalda Viļumsona. Tiesa, viņš pats reti uzkavējās šādās kompānijās. Visnotaļ neparasta un lietišķa sadarbība ar dzejniekiem, tostarp Imantu Ziedoni, izveidojās padomju saimniecības “Plāņi” direktoram Vilim Viļumam. Padomju laikā aktuālais sauklis “Mākslu tuvāk tautai” vairs nav spēkā un pareizi vien ir. Cilvēku nevar pievērst ticībai (dzejai), tiekoties ar pravieti (dzejnieku) reizi gadā. Jebkurš patiess mākslinieks, radot kādu darbu, izšķetina kādu pavedienu no sevis, lai pasacītu viņam kaut ko būtisku, kas balstīts uz dabu, novērojumiem un dzīves pieredzi. Mode uz mērenu dižošanos ar zināšanām par jaunāko dzejā sen ir pagājusi. Dzeja nav pirmās nepieciešamības prece, līdz ar to, visticamāk, tās būs mazāk. Dzeja būs tikai tiem, kam ļoti vajadzēs. Šaubos, vai to emocionālo pārdzīvojumu, ko dod dzeja, var iegūt citā veidā. Dzejnieki lielākoties raksta citiem dzejniekiem, cerībā, ka tas varētu patikt arī kādam citam, pilnīgi nezināmam cilvēkam.
