Klāt rudens, un Latvija pamazām ietinas kļavu lapu dzeltenumā.
Klāt rudens, un Latvija pamazām ietinas kļavu lapu dzeltenumā. Tas nozīmē, ka dzejnieki biežāk pāršķirsta savu pārdomu grāmatu lapaspuses. Septembrī, Dzejas dienu mēnesī, rudenīgās noskaņās ieklausīties aicina arī Smiltenes puses dzejnieki…
Dzejas dienās
Ne jau bieži mēs tiekamies,
lai pievērstos tēmām,
kuras reti vien pārcilājam.
Būsim nu atklāti,
ka dzejiskam noskaņojumam
arvien atliek
pārāk maz laika.
Bet šādos brīžos,
kad gribam parunāt
romantiskā gaistonē,
cits citu saredzam citādāk,
ar vērīgākām acīm
un mīļāku smaidu.
Dzejiskos vārdos
uzmirdz ikdiena
kā zvaigžņota debess
un atkal — tāpat kā ātri
aizsteidzas nakts,
paiet šie mirkļi,
lai mūsu gaitas
aizvītos ierastā ritmā.
Un, varbūt tomēr,
kāds sirsnīgs vārds
būs paslēpies sirds kaktiņā,
lai reizēm atmiņā
ieskanētos.
***
Rudens vasarai uzmet
rūsganus svārkus,
pīlādžu zaros
košus ķekarus kar.
Nāk ar krāsām
kā mākslinieks dižais,
garām iedams
ik lapiņu skar.
Brīdi šķiedies
ar skaistumu spilgto,
pats no vējiem
saplosīts tiek.
Tā jau gadās,
ka pārlieku skaistais,
īsu brīdi vien
priecāties liek.
***
Vēl nāksim ar kupliem
dāliju pušķiem
vasarai ardievas teikt.
Cik ilgi — un pāri
pelēkām dienām
jau steigsimies
Jaungadu sveikt.
***
Katra diena atveras
Kā durvis.
Daža plašāk,
Cita — spraugā vien.
Un tu jau pats esi
Durvju vērējs.
Caur tām lēni ej
Vai reizēm
Skriešus skrien.
Vien nelaime tad,
Ja iesprūst gadās.
Tad jūties kā purva dzērve,
Kas ārā vairs neizbrien.
Vējiem plosoties
Šodien izskatās tā,
it kā vēji no visām
četrām debesu pusēm
skrējuši kopā
jucekli rīkot.
Plosa un rausta visu,
kas skrējienam ceļā stāj.
Aplamas domas nāk prātā.
Liekas neapmierināto
cilvēku prāti
kļuvuši brīvē
un jož pa pasauli,
katrs savu taisnību
meklēdami.
Katrs savu,
jo kopības sajūta
sen vairs nav modē.
No augstākajiem slāņiem
līdz lejai.
Varbūt dabas spēki grib izpurināt
un izkliedēt naidu,
kas pastāv
starp ļaudīm?
Idille atvasaras saulē
Vēlīnais puķzirnis pakāpies
augstāk par citiem
un smaidoši
raugās debesīs.
Asteres samteņu ielokā
māj sveicienus
dāliju rindai,
kas met spožu atblāzmu
tuvējā ābelē
sārtajiem ābolu vaigiem.
Nosmaržo dilles,
starp gurķiem
vietu sev rodot,
bet ķirbju ģimene
tuklumā sacensties steidz.
Birst zālē plūmes,
dzeltenas, zilas un sārtas.
Ir visa gana,
tas vasaras dāsnuma sniegts.
Gunārs Krieviņš
Pelēka diena
Klausos, kā pelēka diena
aizgūtnēm atklāti raud,
sit asaras rūtīs.
Dienai nav viegli uz pleciem
mākoņu smagumu nest
bez atelpas krūtīs.
Atveru logu tiem vējiem,
kurus jau saklausu es
un kuri varbūt
rīt saulaini pūtīs.
Atgriešanās
Sirds ietinusies mākonī,
tik vienmuļīgā masā,
kas neprot mīlēt, nespēj nīst,
bet sauli aizsegt grasās.
Šī bezjēdzīgā sajūta —
slogs atspulgiem un ēnām,
un, it kā ilksīs iejūgta,
sirds pukst arvien lēnāk.
Bet blakus vienam mākonim
vēl citi piepeld klusi
un pieļauj smagai tūcei dzimt
ar mīnusiem un plusiem.
Tad pēkšņi mirdzošs asmenis
šķeļ droši drūmās skavas,
lai sirds krīt pret akmeni,
bet atrod krūtis savas.
Pavisam vēlā vakarā,
kad zvaigznes paver plaukstas,
ar sirdīm sirdis saskaras,
nakts raksta radu rakstus.
Vēl jau…
Vēl jau spējam
pakāpties kalnā,
apstāties, pretoties vējam
un raudzīties droši,
cik daudz ir to atmiņu taku,
kur mūsu likteņu ritums
iestaigāts nezūdoši.
Vēl jau varam
vienoti sadziedāties,
kad mūsu kopības zaram
pāragras rudeņu salnas
pāri grib klāties.
Vēl jau protam
domas saudzīgi nomierināt,
ja vienam vai otram
pret aplamu ikdienu
nākas sirdi nocietināt.
Vēl jau drīkstam
jaunības zibsnā atskatīties,
neļauties nestundai sīkstai
un bezbēdā līksmot
visiem velniem par spīti.
Impulss
Palikt rītausmas vēsmās
un saulrieta elpā,
Dzīvot ikdienas mirkļos
un iztēles telpā,
Mīlēt plaukstošā ziedā
un nolauztā smilgā,
Skanēt dzīvības zvanā
par mūžību ilgāk.
Vasaras atvadas
Balts, vientuļš mākonis
pa zilu tuksnesi klīst,
uz baltas asteres
vēl viena vasara vīst.
Zem ēnu apsegas
vējš lapu puteni triec,
caur sārtu uguni
brien rudenīgs saules riets.
Ar žēlu kliedzienu
aiz dzērvēm pamale trīc,
uz lapas pēdējās
nāk agrs vakars, vēls rīts.
Vēl tikai ūdeņos
skan gurda vasaras balss,
bet skaudrā pusnaktī
drīz vien to nokodīs sals.
Marika Svīķe
***
Kad es lidošu prom,
Uzdāvini arī man
Vismaz 7 sarkanas rozes.
Lai tad,
Kad būšu tur — augšā —
Virs kupenu kalniem līdzīgiem
mākoņiem,
Zem spožās saules, kas būs jau
tik tuvu —
Man tajā baltumā nežilbtu acis.
It kā pie tevis lai varētu pieturēties
Un kā kvēlošām oglēm man
skatiens
Pie Tavām rozēm lai pienaglots
būtu…
Es iedomāšos, ka tie ir tie vārdi,
Ko, atvadās stāvot, man nepateici.
“Saprotu, piedodu, ticu, gaidu,
ilgojos, skumstu un… mīlu.”
Bet — varbūt pavisam citi…
Ja neatgriežos.
To vīnu, ko atvērām, izdzer bez
manis,
Par tiem, kas paši kā mākoņi
Dzīvo vien brīdi virs galvas
Un pēc tam —
Vēl tālāk par apvārsni nozūd —
Nav jāskumst, —
Lai gan tik tuvu saulei, —
Tomēr augstāk tie pacelties
nespēj.
Tā tikai šķiet, ka debesīs viss ir
iespējams,
tomēr zvaigznes un mākoņu salas
nesatiekas
un tik un tā paliek tālas.
Bet, kad es lidošu prom,
Uzdāvini man vismaz 7 sarkanas
rozes.
***
Rudenī ābele atļauj ābolus lasīt —
Kā nakts savas kritušās zvaigznes,
un nepiemirst promejot prasīt,
kad tad atkal atnākšu es.
Un man noteikti vajag apsolīt,
Ka nākšu,
Kad aizlidos lapas,
Un nepaslīdēšu garām,
Kad janvāris kupenās ziedēs.
Un arī tad, kad iesārtens pumpurs
Kādam smaržos pēc ābolmaizes,
Es apsolu atnākt,
Jo laiks visu atpakaļ atnes…
Šūpuļdziesma
Jau kuro stundu man nomodā
prāts,
Vai šonakt miegu tev netraucē
kāds
Miedziņu tavu es zinu, man
jānosargā.
Istabā klusi, lai eņģelis nāk,
Viņš sapnī baltajā stāvēs tev klāt
Skan šūpļa dziesma un tevi jau (tā)
ieaijā
Aizsiešu acis es mēnesim ciet,
Lai miglas tumsā tas maldīties iet;
Aizvēršu logu, lai klusums ar mani
tev dzied.
Laiks aizved stundas, — rīts
mosties jau sāk
Dziesmiņu savu man laiks
izdziedāt
Eņģeļa vietā es palikšu tev tik un tā.
Šūpoju sapni tev delnā
Šūpoju rīts kamēr pienāk
Lai zem vaiga
uzzied maiga bērnība tava
Rīt jauna diena būs vietā
Un varbūt būšu jau rietā
Tikai vējā, vien sapņu dejā,
Tad varēšu ieaijāt.
Un aizlido gadi naktsputniem līdz,
Vai tie man pateiks, cik laimīgs
būsi tu rīt…
***
Ja ceļus kamolā satītu
Mēs šodien viens otru nesatiktu;
Ja dziesmas paliktu notīs un
platēs,
Tās arī šobrīd jūs nedzirdētu.
Bet ceļi kā meiteņu bizes ir vaļā
Un dziesmas nav iespējams
ieslodzīt mutēs,
Jo sitas silts cīrulis krūtīs.
Un, ja dziesma kā dzīve reiz
sākusies, —
Tā gluži kā ceļš
Aizved sapņotas pasaules malā.
Un tāpēc mēs šajā dienā
Bijām te — Rauzā —,
Un kamēr vien šī dzīves dziesma
nav galā,
Nav šaubu — mēs paliksim
saprasti šajā ceļā.
Mūžs
Man patīk tas vieglais,
Man patīk tas maigais,
Tas glāstošais dienvidvējš.
Un nevis tas, kas gluži kā lapas
No meža grāmatas lapas plēš.
Nu stāvu pie egles,
Kas tikko vēl tiecās pēc zvaigznes.
Nu kopā ar debesīm
Skumstu pie nolauztas priedes,
Un man atkal sev jāvaicā:
— Kas gan ir mūžs?
Vai tas, kas ir bijis,
tas, kas ir tagad,
vai tas,
kas tikai vēl būs?
— Viss kopā, —
sāpēs man atbild galotne
aizlauztā, —
galvenais tiltu no sirds uz sirdi,
galvenais, to lai neaizpūš…
