Strencēnietis Agris Dzilna jau daudzus gadus strādā Rīgā, taču viņa sirds vienmēr piederējusi Strenčiem, un katru brīvo brīdi viņš kopā ar sievu Olgu, un ne reti arī ar bērniem Kristapu un Luīzi, pavada pie savas mammas dzimtajā pilsētā Zemitāna ielā. Nupat Agris savās mājās plašā tuvinieku un draugu pulkā nosvinēja 50. dzimšanas dienu. “Kad man tuvojās 40, domāju, ka jāuztaisa pamatīgs tusiņš. Nu aizritējuši vēl 10 un izšķīros par svinēšanu. Man nozīmīgākais šķiet skaista un piesātināta vakara pavadīšana kopā ar draugiem. Šī diena ir labs iemesls sastapties ar daudziem cilvēkiem. Es nedomāju, ka 50 ir kaut kāda robežšķirtne, kaut gan vairāki sveicēji sacīja, ka ar šo vecumu viss tikai sākas. Citi mierina, ka tas vēl nav nekas. Mani nevajag mierināt, jo šo gadu skaitli neuztveru un nevienu brīdi neesmu uztvēris kā vecumu. Tas vienkārši ir skaists skaitlis ielūguma gatavošanā, kura ideju man piespēlēja kundze Olga. Tā ir tikai rotaļa ar skaitli. Ir brīži, kad relikvijas jāliek uz altāra,” smaida Agris.
No provokācijām jāizvairāsA. Dzilna atceras savu pasniedzēju un pazīstamo dizaineru Gunāru Glūdiņu studiju laikā Mākslas akadēmijā, kurš savā 50. dzimšanas dienā studentiem jautājis, vai viņš ir labs pasniedzējs. Agris par viņu vēlas sacīt visu to labāko, taču pasniedzējam acīmredzot bija piemetušies kompleksi. “Kad man tuvojās šie 50, skaidri atcerējos tā brīža situāciju un aizdomājos, ka prasīt kaut ko tādu saviem studentiem ir pārlieku banāli. Protams, labs novērtējums ikvienam ir patīkams, taču ko darīt, ja šādā situācijā kāds pasaka, ka esi slikts? Labāk izvairīties no šādām provokācijām un palikt neziņā, cik labs esi,” ironizē jubilārs.A. Dzilna atzīst, ka pašlaik viņš joprojām ir plaša profila “učuks”, tātad skolotājs. Šo jēdzienu viņš ir aizņēmies no izcilā keramiķa, pasniedzēja Mākslas akadēmijā, nule aizsaulē aizgājušā Pētera Mārtinsona. Agris joprojām krāj rakstošo mediju publikācijas par sevi, taču tās pārlasīšot tajā vecumā, kad kļūs sentimentāls un varēs salīdzināt, ko kādā periodā viņš ir domājis. Pašlaik notikumu joprojām ir tik daudz un dzīve tik intensīva, ka pagātnē atgriezties nav nepieciešams. Dzīves strukturēšana un salikšana pa plauktiņiem tuvākajā nākotnē nevīd.
Just darba īsto smaržuPasniedzējs par nozīmīgākajām pedagoģijas vērtībām uzskata jauniešiem dot ieskatu zināšanu strukturizēšanā, tas ir, vērtību sistēmas veidošanā, nevis apjomīgu informatīvu elementu mācīšanā. Pedagoģija A. Dzilnam ir kļuvusi par pamatnodarbošanos. Viņš sevi neuzskata par dižu guru, taču domā, ka ar uzticēto tiek galā. Diemžēl paša dizainiskajiem darbiem laika atliek aizvien mazāk. Arī kvalitāte nav tā, kāda būtu, ja to darītu diendienā. Iemaņas zūd.Dažādās intensitātēs nedēļas dienās pasniedzējs strādā Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē, Rīgas Starptautiskā Ekonomikas un Biznesa administrācijas augstskolā, kur māca darboties ar grafiskajiem redaktoriem, lai studenti apgūtu grafiskā dizaina pamatus. Ja viņi paši nestrādās dizaina jomā, tad vismaz zinās, ko prasīt no dizaineriem. Savukārt Rīgas Amatniecības vidusskolā viņš ir pasniedzējs Multimediju nodaļā, kur māca mājaslapu veidošanas pamatus. “Man patīk šajā skolā, jo tur viss notiek, tā sacīt, tieši skolā, redzami un visu klātienē. Augstskolās studenti ir neapzinīgāki. Dažkārt rodas sajūta, ka viņus tur pusgadu izklaidēju, lai tikai pēc tam ieraudzītu darba augļus. Protams, darbā ar studentiem rezultāts ir cits – daudz augstvērtīgāks,” smaida A. Dzilna. Pašlaik viņš strādā ar pirmajiem kursiem, taču atsevišķos gadījumos vada arī diplomdarbu izstrādi, un tieši tajos var just darba īsto smaržu un jaunieša spējas.
Interese par pedagoģiju nezūdMūsdienu jauniešos, salīdzinot ar pārdesmit gadiem agrāk, viņš redz lielākas pretenzijas un prasības pret pasniedzējiem. Autoritārisms kā metode vairs absolūti nestrādā. Ja viņiem nav interesanti un pasniedzējs neko nespēj dot, studenti lekcijas neapmeklē. Tagad jaunieši dzīvo ar lielāku pārliecību par sevi, ar lielākām ambīcijām. To veicina atvērtās robežas un piedāvātās iespējas. Piemēram, daudzi jaunieši, kas aktīvi darbojušies mākslas laukā vidusskolā, Rīgas gotiskā stila celtnē (Mākslas Akadēmijā) īpaši neiegriežas, bet dodas studēt Rietumeiropas valstīs vai Amerikā, kur iespēju ir nesalīdzināmi vairāk. Jo īpaši tas attiecas uz multimedijiem. Tas ir dārgi, taču izdotā nauda motivē studentu. Viņš cenšas apgūt visu piedāvāto.“Domāju, ka Latvijas augstskolās strādā daudz labu speciālistu, taču sistēma kopumā nav sakārtota. Viegli to pasacīt, taču neapskaužu izglītības ministru. Roberts Ķīlis ļoti centās kaut ko mainīt pozitīvi. Nevar uzbūvēt izglītotu valsti, ja tai nav naudas. Ja skolotājam jācīnās par izdzīvošanu, viņam pietrūkst laika, jo jāstrādā vairākos darbos. Ja man nebūtu jāstrādā trijās vietās, protams, es varētu labāk sagatavoties lekcijām. Nesaku, ka tas tūlīt dotu labākus rezultātus, taču visticamāk, ka ilgtermiņā jā,” komentē pasniedzējs. Viņš priecājas, ka nav zaudējis interesi par pedagoģiju kā nozīmīgāko nodarbošanos. “Egoistiski domājot, manī tā uztur vajadzību nemitīgi izglītoties pašam. Kopumā tas ir ļoti radošs process un brīžiem aizvieto vēlmi darīt kaut ko praktiski – fotografēt, zīmēt, gatavot datorgrafikas un projektēt ugunsskulptūras,” turpina jubilārs. Viņš daudzos gadījumos uz pasauli lūkojas it kā caur objektīvu. Dodoties ārpus mājas, Agrim fotoaparāts ir obligātais līdzņemamais instruments. Viņš atzīst, ka nav tipisks fotogrāfs. Piemēram, dedzinot ugunsskulptūru, viņam primārā ir pati skulptūra, nevis kā kolēģim Uldim Balgam, kuram nozīmīgāk ir to nofotografēt. Dažkārt Agrim emocionālā spriedze ir tik liela, ka viņš nespēj fotografēt, kaut gan tikai fotogrāfija ir galvenā informācijas nesēja par konkrēto skulptūru. Gribas vairāk vērot degšanas procesu.
Dvēsele mīt StrenčosRīgā mākslas dzīve ir ļoti intensīva un piesātināta, taču A. Dzilna domā, ka nozīmīgāk ir pastrādāt pašam, nevis apmeklēt visas izstādes un pasākumus šajā saistībā. “Nav gluži tā, ka nekur neeju, taču noteikti mazāk nekā kādreiz. Neesmu izņēmums, jo sajūtu, ka nevis negribas, bet tas ir sekundāri. Strādāšana prasa disciplīnu, un lielie mākslinieki ir pierādījuši, ka tā dod labus augļus,” prāto A. Dzilna.Agris piekrīt, ka viņa miesa ikdienā atrodas Rīgā, taču dvēsele mīt Strenčos. Protams, vieta ir jākopj, taču, reti ierodoties dzimtajās mājās, tās kopšana ir ļoti nosacīta. Agra bērni jau izauguši. Luīzei ir sava ģimene, bet Kristapam nopietnas attiecības, turklāt viņš ir pārliecināts un godīgs dabas draugs bez kaitīgiem ieradumiem. Vasaras Kristaps arī turpmāk plāno aizvadīt Strenčos. Tā ir motivācija šo vietu uzturēt kārtībā un veidot tīkamus dzīves apstākļus. “Strenču mājas faktiski ir manas dzīves emocionālais pamats,” definē jubilārs. Pēdējos 10 gadus viņš īrē lielu dzīvokli Ģertrūdes ielā Rīgā, kuru nebūt nav viegli uzturēt, taču labsajūta tajā ir tik liela, ka tas ir ieguldīto pūļu vērts. Pie labām lietām vienmēr ātri pierod.VIEDOKĻIUldis Balga, kolēģis ugunsskulptūru veidošanā:- Jautrs un atvērts cilvēks. Apbrīnoju, kā viņš viens no pirmajiem Latvijā “Ziemeļlatvijas” redakcijā apguva “Macintosh” datoru. Tagad datorlietas viņš māca studentiem. Interesanti, ka mums ar Agri personas kodi ir gandrīz vienādi, nedaudz atšķiras tikai pirmā daļa. Apbrīnoju Agri arī par to, ka viņš spējis izaudzināt divus lieliskus bērnus. Vīrietim tas negadās bieži. Visi trīs joprojām ir ļoti ģimeniski. Atšķirībā no manis viņš visu izdara ar dizainerisku glanci. Bieži nesatiekamies, taču trīs vai četri ugunsskulptūru projekti gadā un izstāžu iekārtošana mūs vieno.
Skaidrīte Bondare, Valkas mākslas skolas pedagoģe:- Labi atceros Agri, kad viņš bija biežs viesis Valkā un piedalījās mākslas skolas aktivitātēs vasaras praksēs. Bērniem bija interesanti. Joprojām acu priekšā ir viņa veidotie sveču ceļi un dažādas instalācijas. Viņa galva vienmēr ir bijusi un domāju, ka joprojām ir ideju pilna. Domāju, ka tieši no svecēm dzima ideja par ugunsskulptūrām, kuras radās tieši Valkā un Strenčos. Agris vienmēr bija gaidīts vietējo mākslinieku saietos manās mājās “Jaunruķeļos” un citviet. Viņa atraktivitāte ir neaizmirstama. Tā parauj visus klātesošos. Tagad ar Agri tiekamies retāk. Viņš vairs nav puisis “pa gaisu”, bet kļuvis piezemētāks, nopietnāks un, kā man izskatās, ļoti ģimenisks.
