Es nebiju vīlusies. Visu, ko pirms tam iedomājos, arī redzēju.
“Es nebiju vīlusies. Visu, ko pirms tam iedomājos, arī redzēju. Grēks bija neaiziet, ja pie mums viņi no tāda tāluma atbraukuši,” tā par turku riņķojošo dervišu priekšnesumu izsakās Valkas māksliniece Kristīne Ganiņa.
Ceturtdien Valkā notika pasākums “Turcijas dienas Latvijā un mūsu pilsētā”. Tā ietvaros kultūras namā uzstājās no Turcijas Konjas pilsētas atbraukušie derviši. Derviši ir sūfistu ordeņa mūki, kuri savienošanos ar Dievu veic īpašā rituāla dejā. To viņi uzsāk lēnām, tad kustības paātrinās. Dejas laikā derviši griežas ap savu asi un vienlaikus kustas pa apli. Ātrums palielinās, līdz dejotāji vairs nejūt sava auguma svaru. Simboliski tas nozīmē pasauļu riņķošanu apkārt Patiesības saulei.
Par savdabīgu, neierastu, bet interesantu turku sniegumu atzina vairāki skatītāji. “Es neaizraujos ar musulmaņu reliģijām, bet redzētais bija kaut kas ļoti savāds un neierasts, tādēļ interesants,” atzīst ārste Rudīte Putna. Viņa piebilst, ka zālē varēja būt vēsāks, jo vienu brīdi turku dejotāju kļuvis žēl.
Valkas domes jurists Māris Rungulis uzskata, ka būtu bijis labāk, ja pirms priekšnesuma kāds vairāk izskaidrotu tā nozīmi un informētu sīkāk par sūfistu tradīcijām. “Tomēr katrā ziņā viss, ko redzēju, bija interesanti,” apliecina M. Rungulis.
Valkas teātra režisors Aivars Ikšelis informē, ka dervišu uzstāšanās Valkā ir pirmais tāds notikums Latvijas kultūras vēsturē. “Tikai tādēļ to varētu uzskatīt par ievērojamu notikumu pilsētas dzīvē, bet ir arī citi faktori. Līdz šim daļai iedzīvotāju priekšstats par Turciju saistījās ar komfortabliem kūrortiem, jūru un lētiem ādas izstrādājumiem tirgū. Patieso Turciju ar tās kultūru un mākslas vērtībām ekskursanti nereti nemaz neiepazīst. Valkā bija tas unikālais moments, ka turku viesi rādīja savas tautas mentalitātes saknes. Derviši mani lūdza skatītājiem paskaidrot, ka viņu priekšnesums nav deja, bet rituāls. Tā bija autentiska sūfistu mūku reliģiskā rituāla pārcelšana uz Latviju, un tas, pēc manām domām, tiešām ir fenomens. Arī mums, latviešiem, ir savi rituāli. Mēs esam pielūguši Zemes, Meža, Laimes māti un citas dievības. Ir tikai viena atšķirība. Mēs to visu darām ar domas spēku, bet derviši savu pielūgsmi izsaka ar kustībām. Rituālā paceļot vienu roku uz augšu, bet otru nolaižot, turku mūki it kā saka: “Es ņemu visu no debesīm un dodu citiem, sev neatstājot neko. Savu domāšanu viņi izslēdz. Šī iemesla dēļ rituāla vadītājs seko līdzi dejotāju virpuļošanai, lai nepieļautu no kāda dvēseles pārlieku attālināšanos,” stāsta A. Ikšelis. Viņš piebilst, ka pēc rituāla vairāki skatītāji atzinušies, ka jūt vieglu reiboni. Tas nozīmējot, ka mūku radītā enerģija darbojas.
“Mēs šo garīgo enerģiju nevaram aptaustīt. Derviši savā rituālā šo enerģiju rada tik spēcīgu, ka tā uz mums iedarbojas, gribam to vai ne. Iedarbības veids ir atkarīgs no mūsu attieksmes. Uz dažiem tā iedarbojas kaitinoši, citi jūt vieglu reiboni, bet vēl daži jūtas ka nokļuvuši eiforijā. Tā ir šī rituāla īpatnība, kas mūsu vidē šķiet kā unikāla parādība. Vērojot šo rituālu, mēs varam pārliecināties, ka katra tauta pati par sevi ir ļoti unikāla. Otrs secinājums – lai arī kā mēs dažkārt vēlamies sevi parādīt labākā gaismā par citu zemju tautām vai pacelt sevi augstāk, šīs tautas rādītie rituāli it kā norāda, ka esam stipri līdzīgi apkārtējās pasaules uztveršanā, domāšanā. Dervišu rituāls ir balstīts uz kustībām, bet norāda uz tādu pašu garīgumu, uz kādu tiecamies mēs. Dejas rituāla filozofija ir tāda, ka cilvēkam jādzīvo tā, lai viņš pastāvīgi pilnveidotu savu dvēseli, nevis materiālo labklājību. Proti, pēc sūfistu uzskata, dvēsele ir tāda lieta, kas savās vibrācijās var no tevis attālināties un tuvināties Dievam. Jo pilnīgāka tā būs, jo labvēlīgāk uz tevi raudzīsies Dievs,” saka A. Ikšelis.
A. Ikšelis nedaudz pastāstīja arī par redzēto aizkulisēs. “Pirms uzstāšanās ikviens rituāla dalībnieks izdzēra trīs litrus ūdens un apēda nedaudz augļu. Tad nomazgāja rokas tekošā ūdenī, bet pirms iziešanas publikas priekšā dejotāji cits citam viegli noglāstīja roku, tā radot savstarpējās vienotības izjūtu,” saka A. Ikšelis.
