Katrā gadumijā cilvēki vēlas kaut nedaudz ielūkoties nākotnē. Parasti arī bijuši augsti profesionāli speciālisti, kam tas vismaz galvenajos rādītājos izdevies. Šoreiz tas laikam gan nav pa spēkam nevienam gudrelim, jo pašlaik globālā mērogā attīstība notiek it kā pa divām atšķirīgām trasēm vai sliedēm, kuras gan brīžam saskaras, bet pārsvarā virzās pa pilnīgi nesaskaņotām trajektorijām. Ar to es domāju ekonomisko attīstību un politisko situāciju.
Kas attiecas uz ekonomiku, tad nekad agrāk ražošana nav bijusi tik ļoti saaugusi ar tehnoloģijām, ko mūsdienās pārstāv datori, internets, mobilie sakari, nanotehnoloģijas, jā, arī mākslīgais intelekts, gēnu inženierija un teju durvju priekšā jau klauvē kvantu fizikas atklājumu pielietojums. Zinātnieki radījuši jaunu terminu – eksponenciālā izaugsme, citi runā par singularitāti, ar ko jāsaprot dažādu tehnikas nozaru sapludināšanu mākslīgā intelekta radīto iespēju rezultātā. Jau tagad daudzās profesijās cilvēki var strādāt, neizejot no sava dzīvokļa, un ir tikai dažu gadu jautājums, kad cilvēks varēs pildīt darba pienākumus, atrodoties, piemēram, 500 kilometru attālumā no tuvākās apdzīvotās vietas. Elektrību var saražot saules paneļi, sakarus ar visu pasauli varēs uzturēt caur tā saucamo informācijas “mākoni”, bet vajadzīgos produktus piegādās ar dronu palīdzību.
Tiktāl viss izskatās koši. Būs intelektuāli sagatavoti speciālisti, vecā rūpniecība ar darbu pie konveijera izzudīs, preces ražos automāti vai tos drukās jaudīgi 3D printeri, biotehnoloģijas stāsies tradicionālās veselības aprūpes vietā utt. Paliek jautājums – ko darīs liekie cilvēki?
Viens no Trampa panākumu cēloņiem ir skumjais fakts, ka laikā kopš aizvadītās krīzes ASV rūpniecība zaudējusi sešus miljonus darba vietu, līdz ar to stāv tukšas un pamestas aizvadītā gadsimta pirmrindas rūpnīcas. Ne jau tikai mūsu Liepājas metālam nebija pieprasījuma, daudz lielākas rūpnīcas ir slēgtas gan Itālijā, gan citur pasaulē. Par Trampu balsoja tāpēc, ka cilvēkiem tika apsolīta atgriešanās pagātnē. Protams, var būvēt tiltus un modernizēt dzelzceļus, uz kādu laiku pieaugs pieprasījums pēc tērauda, bet tas vienalga nav risinājums ilgam laikam.
Jāteic, ka jauno tehnoloģiju uzvaras gājienam pretojas ne tikai politiskie populisti, bet arī tie miljardieri un transnacionālās kompānijas, kas jūtas apdraudētas. Runa ir par to vienu procentu superbagātnieku, kuru pārvaldībā koncentrējas puse no zemeslodes kapitalizēto īpašumu. Sapņotājiem pilna vaļa prātot, ka jaunās tehnoloģijas novērsīs milzīgo plaisu starp minēto vienu procentu superbagātnieku un galējā nabadzībā dzīvojošo slāni. Šie procesi jau it kā notiek, Obama nesen minēja faktu, ka pēdējos gados galīgā trūkumā dzīvojošo cilvēku skaits pasaulē samazinājies četras reizes, un tagad tie ir tikai (?) desmit miljoni. Bet tajā pat laikā visās attīstītajās valstīs strauji sarūk vidusšķira, radot ar dzīvi neapmierināto ļaužu masu. Neapmierinātība baro politisko populismu, un tas ir patiešām skumji, ka pagaidām politika iet šo ceļu. Bet neapmierinātība izpaužas arī tajā faktā, ka plašsaziņas līdzekļos, visvairāk internetā, dominē negācijas un melu ziņas. Ne velti Romas pāvests nesen runāja par mūsu laikmeta galveno gara kroplību, ko viņš nosauca par dažu cilvēku pievēršanos koprofilijai (seksuālais uzbudinājums apraugot izkārnījumus), kuru ražojumus internetā ar baudu patērē koprofāgi (radījumi, kas ēd mēslus, piemēram, sūdu vaboles). Zināma taisnība pāvestam ir, jo mums ir prāvs sabiedrības slānis, kuri tic tikai negatīvai informācijai. Un neviens nevar pateikt, kā šos interneta patērētājus padarīt par radošiem jauno tehnoloģiju pilnveidotājiem un iekārtu ražotājiem.
Šeit nemaz neminu, kādu neskaidrības ainu par tuvāko nākotni rada atsevišķi lielvaru politiķi, sākot ar Putinu Krievijā un beidzot ar Trampu un viņa komandu ASV. Ne tas ir galvenais, ka ASV paredzamais valsts sekretārs Tilersons varētu sadarboties ar Putina draugu Sečinu, jo “Rosņeftj” kompānija ir sīkums, ja salīdzina ar Tilersona “eksonu” milzīgumu (kapitalizācija kā 1 pret 12). Kad Putins nolēma 19 procentus “Rosņeftj” pārdot ārzemniekiem, tad ieguva tikai desmit miljardus dolāru, bet ar to pietika, lai kaut nedaudz nostabilizētu rubļa kursu.
Situāciju saražģī tādi jautājumi kā atsevišķu diktatoru centieni noturēties pie varas visiem līdzekļiem, pašlaik visabsurdākais traģisms noris Sīrijā, kur Asads ar Putina atbalstu gatavs iznīcināt pats savu tautu. Kā blakus parādība milzīgais bēgļu pieplūdums Eiropā.
Pievēršoties Latvijai, varam apgalvot, ka mūsu Saeimā, valdībā un augstākajā ierēdniecībā tikpat kā nav saskatāmi cilvēki, kuri pilnībā izprastu jaunās zinātniski tehnoloģiskās revolūcijas paģērējumus. Situācija tāda, ka pat paši gudrākie no tā sauktās elites ir spiesti nodarboties ar ikdienas caurumu lāpīšanu. Mazliet dīvaini, ka, teiksim, mikronodokļa aizstāvji apraud tos, kuri slimības pabalstā saņem trīs eiro, it kā piedāvātie 30 eiro būtu risinājums. Tas pats populisms vien ir.
Valdībai jebkuros apstākļos jārēķinās ar sabiedrības noskaņojumu, kas nereti izpaužas arodbiedrību rīkotajos protestos. Situāciju labi raksturo mūsu galvenie televīzijas kanāli, kad viens pēc otra uz iztaujāšanu tiek aicināti ministri un citi politiķi. Vienu dienu tiek visai kareivīgi pratināts veselības ministrs, kuram pārmet nepietiekošu nozares finansējumu. Nākamajā dienā visai bargi tiek nosodīts izglītības ministrs par knapajām skolotāju algām. Tad seko cits ministrs, kurš nespējot nodrošināt brūkošo ceļu remontus. Vēl kādu citu reizi tie paši žurnālisti pārmet valdībai niecīgās pensijas un pabalstus, bet visbargāko kritiku valdība saņem par to, ka nepietiekami tiek finansēti bruņotie spēki. Un tad kā vainagojums visam seko pārmetumi par dažu nodoklīšu paaugstināšanu. Kamēr premjers Kučinskis kritizētājiem atbildēja: “Visi, kas jūtaties kompetenti, esat lūgti valdības komandā!” Nav gan manīts, ka būtu kāds pieteicies.
