Nav miera zem olīvkokiem. Nav miera zem palmām. Un nav miera arī zem ziemeļu bērziem. Pasaulē viss kūsā un mainās. Ko tas sola mums, kuri sevi uzskatām par vienkāršo tautu?
Patiešām, neviens šobrīd nespēj pateikt, ar ko var beigties Donalda Trampa epopeja ASV prezidenta amatā. Gan iekšpolitikā, gan starptautiskajās attiecībās Trampa sludinātās idejas nesola neko tādu, ko varētu nosaukt par stabilitāti. Vienlaikus paša Trampa troni šūpo daudzie skandāli, kam vismaz daļējs saistījums ar Krievijas iejaukšanos prezidenta priekšvēlēšanu kampaņā. ASV ir valsts, kur jebkādas nelikumības tiek rūpīgi izmeklētas, un tagad jau zināmi vismaz desmit augsta ranga politiķi, kuriem bijuši kontakti ar krievu ieinteresētajām personām, ir zināms arī par 70 krievu troļļiem, kuri Kremļa interesēs izplatīja viltus ziņas internetā. Tas gan nav nekas jauns, jo tagad, kad pieejami atslepenotie arhīvi, noskaidrots, ka gan pirmskara, gan pēckara periodā Maskavas kalpībā darbojušies visai augsta ranga amerikāņu politiķi un ierēdņi, sapņodami par savulaik Ļeņina sludināto vispasaules revolūciju. Un tagad vairs nešķiet, ka tā sauktie Makartija šausmu scenāriji būtu bijuši bez pamata. Bet ASV demokrātija un ekonomiskā struktūra ir tik stabili lielumi, ka līdzīga tipa satricinājumus izdodas pārvarēt bez nopietniem zaudējumiem. Šoreiz jautājums viens – vai Tramps tiks atstādināts no prezidenta amata, bet varbūt viņam izdosies savas pozīcijas nostiprināt, balstoties uz aizvainoto amerikāņu simpātijām.
Zināmu satraukumu rada fakts, ka Trampa faktors radikalizējis situāciju arī citviet pasaulē. Protams, Eiropai nopietnas problēmas radījusi tā sauktā bēgļu krīze, ko faktiski provocē noziedzīgi grupējumi, kuri iemanījušies pelnīt daudzus miljonus, organizējot ekonomisko bēgļu nelegālu transportēšanu.
Lielbritānijā visumā progresīvi domājošs premjers Kemerons pieļāva rupju kļūdu, dažu klaigātāju apklusināšanai izvēloties referendumu par izstāšanos no ES. Angļi vienmēr centušies panākt sev labvēlīgākus noteikumus. Jau toreiz, kad tikko stājās Eiropas Savienībā, to mēs vērojām Tečeres nostājā. Kaut iedzīvotājus satrauca lielais bēgļu pieplūdums no musulmaņu zemēm, breksita laikā pēc analoģijas priekšplānā izvirzījās viesstrādnieku pieplūdums no pārējām ES valstīm. Un beigās ne politiķi, ne tautas vairākums īsti nesaprot, par ko paši nobalsojuši.
Eiropā ir gana nozīmīgu piemēru, kas liecina, ka līdzīgi populisma paraugi nav guvuši auglīgu augsni. Tas sakāms gan par Franciju, gan zināmā mērā arī par Vāciju. Tomēr ir arī notikumi Polijā, Ungārijā, Čehijā, Austrijā, kur notikumi iegriežas ne gluži eiropeisku vērtību gultnē.
Aizvien neskaidrāka kļūst situācija Spānijā, pareizāk, Katalonijā. Tā vietā, lai sēstos pie sarunu galda, Madride izvēlas atklātu konfrontāciju. Mani pārsteidz mūsu daudzo komentētāju nesapratne, kad katalāņu prasības pēc neatkarības salīdzina ar Latvijas ceļu uz neatkarības atgūšanu. Ja Spānijas Konstitūcijā ir ierakstīts, ka provinču atdalīšanās nav atļauta, tad Latvijas gadījumā mums par labu nāca PSRS Konstitūcijā ierakstītais, ka ikvienai savienotajai republikai ir tiesības izstāties no Savienības. Tas, ka mēs bijām okupēta valsts, mums kalpoja tikai kā morālas priekšrocības.
Mums, Latvijas iedzīvotājiem, interesi raisa arī brāļu lietuviešu raisīti asumi. Varam atcerēties trīsdesmitos gadus, kad Baltijas valstu patiesu vienotību nebija iespējams panākt tieši lietuviešu nostājas dēļ. Mazliet ar ironiju gribas piebilst, ka Lietuva pēc padomju okupācijas bija vienīgā valsts, kas faktiski atguva Polijas pievākto Viļņas apgabalu, bet vēlāk atguva arī vāciešu pievākto Mēmeles apgabalu, kamēr Latvijai un Igaunijai Maskava iemanījās šo to atņemt. Turklāt Lietuva saņēmusi daudz mazāku Krievijas migrantu pieplūdumu, jo līdzās esošais Kaļiņingradas apgabals izrādījās krietni ietilpīgāks kaut vai brīvo dzīvokļu ziņā.
Kašķēšanās starp kaimiņiem mēdz notikt, un lietuvieši allaž bijuši tie, kas mīļā miera labad piekāpjas. Varbūt esam aizmirsuši, ka mūsu valstīm neizdevās nospraust jūras robežu? Un par Mažeiķu–Reņģes dzelzceļa līniju arī esam klusējuši, kamēr jautājumu aktualizēja Polijai piederošs koncerns. Dīvaina ir lietuviešu apvainošanās par to, ka Latvija strikti neiestājas pret Baltkrievijas atomelektrostacijas celtniecību 50 kilometru attālumā no Viļņas. Bet paši lietuvieši gadu gaitā visu, kas smird un bojā gaisu, iemanījušies sabūvēt mūsu robežu tiešā tuvumā.
Tikmēr Krievija ne tikai rīko provokatīvus manevrus citu valstu robežu tuvumā, vienlaikus finansējot milzīgu interneta troļļu armiju tā sauktā kiberkara uzturēšanai, un tajā pat laikā Putins tā sauktajā Valdaja apspriedē neko citu nespēja pateikt kā tikai žēloties par amerikāņiem un eiropiešiem, kuri visu laiku Kremlim traucējot īstenot savus plānus. Tikmēr tuvākajā laikā Nīderlandē sāksies tiesas process par Malaizijas lidsabiedrības lidmašīnas notriekšanu virs Donbasa 2014. gadā. Ir savākti iespaidīgi pierādījumi, ka vainojami Krievijas militāristi, ir noskaidrots raķešu iekārtas 332 maršruts pa stundām un minūtēm, ir fiksētas apkalpes locekļu telefona sarunas un zināmi gandrīz visu vaininieku uzvārdi un dienesta pakāpes. Pareizi spriež komentētājs Parhomenko, kurš dzīvus esošos vaininiekus aicina pieteikties brīvprātīgi, jo citādi viņi vienā dienā var mīklainos apstākļos pazust. Tas ir notikums, kas Krievijai draud ne tikai ar atmaskojumiem, bet arī ar daudzu simtu miljonu kompensācijas piespriešanu.
Bet tikmēr Putins atradis sev sabiedroto gaidāmajās prezidenta vēlēšanās. Lai vienīgais konkurents nebūtu ienīstais Navaļnijs, Putins vienojies ar sava kādreizējā priekšnieka Sobčaka meitu, ka viņa izvirzīs savu kandidatūru. Ko nozīmē cīnīties par prezidenta amatu, ja nav ne savu stabilu atbalstītāju, ne finanšu līdzekļu, tas visiem skaidrs.
Ksenija Sobčaka ir nenoliedzami spilgta personība, kaut apveltīta ar avantūrisma gēnu. Nelabvēļi jau steidz tērgāt par to, ka viņa, lūk, savulaik atļāvusies fotografēties gandrīz pilnīgi kaila. Ja sievietei ir ko rādīt, lai rāda, tas, protams, izraisa skaudību citu sieviešu sabiedrībā, bet vīriešu attieksme var izrādīties citādāka. Katrā ziņā Krievzemes iedzīvotājiem gaidāma interesanta priekšvēlēšanu kampaņa, kaut par iznākumu neviens nešaubās. Ja vien nenotiks kaut kas pavisam negaidīts.
