Pirms gandrīz trīs gadiem smiltenietes Aijas Spolītes māsas miniatūrai šnaucerei piedzima seši kucēni. Vienu no mazajiem sunīšiem bija paredzēts dāvināt Aijas mazmeitai Kitijai. “Kad uzzinājām, ka ir kucēni, trešajā dienā devāmies tos apskatīt uz Siguldu. Trīs no tiem mazmeita paņēma rokās. Visi bija mierīgi, izņemot vienu. Viņš aiztipināja līdz plaukstai un tajā ieritinājās. Suņuks pats izvēlējās sev saimnieci,” stāsta A. Spolīte.Pēc tam katru nedēļu abas ar mazmeitu braukušas uz Siguldu apciemot mazulīti, lai viņš pierastu pie jaunajiem saimniekiem. Kad mazajam sunītim palika divarpus mēneši, viņš devās uz savām jaunajām mājām Smiltenē. Te arī sākās viņa lielā dzīve – jaunas mājas, saimnieki, piedzīvojumi, pirmās lielās blēņas, pārdzīvojumi, neizpalika arī skaistumkopšanas procedūras. Pēc dažu dienu meklējumiem, suņukam deva vārdu Rendijs.Vietas pietiek visiemRendijs ir mazs, spēcīgs, asspalvains, drīzāk drukns nekā slaids šnaucers. Viņam piemīt arī elegance, par ko ikviens var pārliecināties, ieraugot Rendiju. Es viņu satieku saimnieces vecmāmiņas (Rendija audžumammas) darbavietā pastā. Rendijs mani sagaida mazliet piesardzīgi, bet pēc laiciņa jau ļauj noglaudīt. Kamēr Aija stāsta par šuneli, kas pilnībā izmainījis viņas dienas kārtību, pats vaininieks mielojas ar delikatesēm.“Visu laiku rūpes par mūsu mīluli uzņēmās mazmeita. Tagad viņa mācās Rīgā, un mēs ar Rendiju dzīvojam divatā. Iepriekš nekad man nav bijuši mājdzīvnieki, jo esmu uzskatījusi, ka dzīvoklī viņiem ir par maz vietas. Bet tā nu sanāca, ka ar Rendiju dzīvojam vienistabas dzīvoklī un vietas pietiek. Paveicies, ka blakus ir parks un upīte. Tas mīlulim ļoti patīk,” stāsta sieviete.Pienākumi vienam pret otruPamanu, ka Aija pret teju trīs gadus veco šuneli izturas kā pret bērnu. “Jā, viņš ir gluži tāds pats kā bērns. Jāaudzina, jālutina, viens no otra daudz varam mācīties. Nenoliegšu, ka dzīve pakārtota Rendijam, bet priecājos, ka viņš ir nosvērts un mierīgs, jo daudz guļ,” saka A. Spolīte.Kļūstot lielākam, Rendijam ir pat sava darbavieta. Līdz pusdienlaikam miniatūrais šnaucers laiku pavada vienatnē mājās. Visbiežāk guļot. Pēc tam Aija nāk viņam pakaļ un kopā dodas uz pastu. Tur Rendijs iesaukts par sargu, jo, ja sadales punktā ierodas kāds svešinieks, suņuks par to liek manīt savai audžumammai. Pastnieces suns pazīst, tāpēc pret viņām izturas ļoti draudzīgi. Tāpat kā bērni pieskata mammu, tā arī mazais suņuks uzmana Aiju, sekojot viņai ik uz soļa.Bet drīz vien tas kļūst par garlaicīgu, un suns prasās ārā izskraidīties. Prom ejot viņš tiek saģērbts speciāli mazajiem suņiem darinātā apģērbā. “Drēbes Rendijam nav modes kliedziens, bet gan ikdienišķa nepieciešamība. Ziemā viņam ir auksti, tāpēc uzvelkam kostīmiņu. Savukārt vakarā, ejot pastaigāties, Rendijs lieto atstarojošu vesti,” stāsta A. Spolīte.Suņuks iecienījis ne tikai apģērbu, bet arī skaistumkopšanas procedūras.Apmeklē skaistumkopšanas salonuMiniatūro šnauceru apmatojums ir viegli kopjams. Ikdienā tas neprasa pārāk daudz rūpju. Pēc pastaigām ārā tos nepieciešams izķemmēt. Savukārt savēlušos spalvu kamolus vēlams apgriezt. Pašreizējā Rendija saimniece stāsta, ka suņukam ļoti patīk, ja to ķemmē. “Tad viņš labsajūtā sēž mierīgi. Bet ar to ir par maz. Divas reizes gadā vedam viņu uz dzīvnieku skaistumkopšanas salonu Rīgā. Rudenī un pavasarī uzticam Rendiju profesionālim, kurš aplīdzina viņa apmatojumu. Kuram gan nepatīk sapucēties,” piebilst A. Spolīte. Vienīgās problēmas sagādājot nokļūšana līdz salonam, jo suņu puikam nepatīk braukt automašīnā.Pa reizei kārumnieksTāpat kā vīriešiem, arī Rendijam mīlestība iet caur vēderu. Zināms, ka bez specializētās barības suņiem patīk pamieloties ar gaļu, dažkārt saldumiem. Izrādās, ka Rendijs ar baudu notiesā papriku, burkānus, kartupeļus un ogas. “Sākumā nemaz nezināju, ka suņiem ir tādas delikateses. Lai labāk iepazītu savu šnauceru, sāku meklēt informāciju internetā, daudz var uzzināt, lasot specializētos žurnālus,” teic sieviete. Tomēr ar to ir par maz. Kad Rendijs mājās palicis viens un uz galda redz ko saldu, pamanās to nočiept. Tās arī tiek uzskatītas par lielākajām blēņām. “Nesen no galda pazuda piparkūkas. Bet vislielāko pārsteigumu man radīja pazudušais eklērs,” smaidot saka A. Spolīte.Viņa atklāj, ka vēl pirms trim gadiem nevarēja iedomāties, ka varētu uzņemties rūpes par mājdzīvnieku. Tagad nevar iedomāties dzīvi bez viņa. “Lai vai kā Rendijam citreiz gribētos paslinkot vai izdarīt kādu blēņu, bet neviens cits par tevi tā nepriecāsies kā suns. Ir laba sajūta zināt, ka tevi vienmēr kāds gaidīs,” teic Aija Spolīte
