Lai nerastos pārpratumi, vispirms gribu uzsvērt, ka nebūt neesmu visādu reformu pretinieks. Dzīve ir dzīve, kas pati savās izpausmēs mainās, un tad – kā man mācīja augstskolā – saturam jāpiemēro forma. Nelaime tā, ka ikviena reforma pieprasa prāvus finanšu līdzekļus, bet, ja vienreiz kaut kas sareformējies nepareizi, tad turpinājumā naudiņa jātērē dubultīgi. Un tad premjeri un finanšu ministri kā jautrus pantiņus skaita miljonus un atkal miljonus. Miljoni viņu runas plūdos tad ripot ripo.
Sabiedrība dzīvo satraukumā gan par izglītības, gan veselības aprūpes nepārtrauktajām reformām. Nomainās kādi četri ministri, kuri mēģina savu nozari reformēt, bet vezums nekust no vietas. Tad nāk piektais ministrs, kurš labāk izjūt miljonu ripošanu, un tad sākas ierasto sistēmu maiņa, kas parasti drīz atkal jāmaina.
Šoreiz gribu runāt par administratīvi teritoriālo reformu, kas nupat kļuvusi pilnīgi neciešama. Jo tālāk reformējamies, jo tālāk purvā.
Vēsturiski Latvijas teritorija bija iedalīta apriņķos un pagastos, ja neskaita pilsētas. Vārds apriņķis ir latviskas izcelsmes, savukārt pagasti radušies krievu valodas ietekmē, kad vēl 12. gadsimtā mūsu zemē ik ziemu ieradās Novgorodas vai Pleskavas nodokļu vācēju družīnas, un pati nodevu ievākšana tika saukta par pacienāšanu, proti, “pogostjiķ”.
Labi atceros vecos apriņķus, kuriem robežas nereti bija visai neloģiskas. Laikā, kad satiksmi nodrošināja zirgu pajūgi, nebija visai ērti no Valkas pārvaldīt Alūksni. Auga pilsētas, un nelielas izmaiņas notika arī pirmskara Latvijā, tad radikālās izmaiņas sākās ar 1950. gadu, kad pēc deportācijām cilvēki bija sadzīti kolhozos un pieradināti nerunāt varai pretī. Kompartijas CK birojā nolēma un Ministru padome apstiprināja visaptverošu reformu, kas nozīmēja, ka Latvijā visam jābūt tāpat kā Krievijā. Pagastu vietā tika radīti ciemi, bet apriņķus sadalīja rajonos. Tika iegalvots, ka mazākas administratīvās vienības efektīvāk pārvaldīt. Zobgaļi gan teica, ka esot saradusies jauna činavnieku kasta, kam vajadzīgi amati. Laukos ciemu nozīme tika samazināta līdz pļurkstētavai, jo galvenie naudas turētāji un lēmēji bija kolhozu kantori. Mazie rajoniņi, no kuriem daži bija bez nopietna administratīvā centra, pastāvēja līdz 1959. gadam, kad visus pārsteidza lēmums par pārāk mazo rajonu apvienošanu. Piemēram, likvidējās Rūjienas, Smiltenes, Alūksnes, Gaujenas (Jaunpiebalgas) rajoni. Dažus apvienoja veselus, citus pa pagastam vien sadalīja apkārtējiem rajoniem. Vieniem izmaiņas patika, citiem atlika tikai burkšķēt. Teiksim, smiltenieši bija gatavi protestēt, bet viņus tik un tā neviens neuzklausītu.
Jaunajos rajonu centros pēkšņi dubultojās iestādēs strādājošo skaits, tas radīja lielāku rosību, bet radīja arī dzīvokļu krīzi.
Nepagāja ne desmitgade, kad reforma tika turpināta, jo šur tur bija sareformēts pa stipru. Piemēram, nācās atjaunot Alūksnes rajonu. Esmu pieredzējis gan atsevišķu pagastu pievienošanu Valkai, gan atvienošanu. Cik atceros, vismaz vidusskolas kolektīvs Naukšēnos būtu vēlējies palikt Valkas pakļautībā, jo viņiem nepatika atpakaļpievienošana Valmierai. Līdzīgas noskaņas manīju Trapenē. Kad pagastu iekļāva Valkas rajonā, trapenieši tika vaļā no Ļeņina, jo vienā rajonā nevarēja būt divi kolhozi ar nosaukumu “Ļeņina Ceļš”. Kad kolhozs nokļuva Alūksnes pārvaldībā, priekšsēdis Apinītis priecājās, ka nu arī viņš sanāksmēs tiks aicināts prezidijā, jo vairs nebūs tādu konkurentu kā Viļumsons, Zvaigznīte vai Veinbergs. Apēniešiem noteikti izdevīgāk bija atrasties Alūksnes rajonā, jo satiksme ar Valku nereti notika pa šaursliežu dzelzceļu cauri Igaunijas zemei.
Pēc neatkarības atgūšanas bez sarežģījumiem tika atjaunota pagastu institūcija. Loģiski būtu, ja tāpat tiktu atjaunoti apriņķi, ja arī vairs tas nebūtu iespējams agrākajās robežās. Bet Rīgas varas gaiteņos jau bija noenkurojušies īsta činavnieku tipa cilvēki, kuri vēlējās izgudrot pašvaldības modeli, kur viegli kontrolēt. Latviešu valodā vārdam novads vēsturiski ir divas nozīmes – senais pilsnovads un ikvienas ģimenes pārvaldītais un mantojamais tēva novadiņš. Man nav informācijas, kāpēc okupantu uzspiestos rajonus nācās pārdēvēt tieši par novadiem, ja vēsturiski pareizāk būtu bijis turēties pie apriņķiem.
Tagadējo sadrumstaloto novadu veidošana ilga vairākus Saeimu sasaukumus, un sabiedrības pretestību izdevās pārvarēt tikai ar nelielu finanšu stimulāciju. Bet laikam vienīgi gulbeniešiem izdevās jauno novadu izveidot rajona robežās, visur citur vietvarām tika dota pilna vaļa katru krekla stūri vilkt uz savu pusi. Gandrīz kā savulaik to formulējis krievu dzejnieks Tvardovskis: “Kaut vienu pupu zemē sēsi, ir tā būs tava.”
Ir skaidrs, ka daudzi sīknovadi ilgi pastāvēt nevarēs. Ir vajadzīga mazo novadu apvienošana vai cita veida piebriedināšana, jo dažos gadījumos iespējama viena novada sadalīšana vairākiem kaimiņiem pa pagastam. Mani dara bažīgu tikai pārāk radikāla reforma, kad daži gudreļi rosina veidot novadus agrāko apriņķu lielumā. Mūsdienās tas nav nepieciešams, jo izveidojušās nopietnas mazpilsētas, ap kurām dabiski jāveido pagastu teritorijas. Ja novadu skaitu izdotos samazināt uz pusi, likvidējot pašjūsmīgos sīceniekus, tad pilnīgi pietiktu. Idejas, kā to izdarīt, gudrās galvās rodas ik brīdi, bet jāatceras pats galvenais – mazo novadu ieinteresēšanai vajadzīgs burkāns. Citādi šī ideja tālāk par runāšanu netiks.
