Ja reiz mums ir Reformu partija, tad vajadzīgas reālas reformas. To saprot Zatlera dibinātās partijas vadītāji, jo citādi atgūt nemākulības dēļ zaudēto tautas atbalstu nav iespējams. Kaut taisnība arī tā, ka sabiedrība Reformu partiju aizvien saista tikai ar paša Zatlera popularitātes kritumu, kaut pareizāk būtu vērtēt ministru darbību, piemēram, nopietni un argumentēti vērtēt Ekonomikas, Ārlietu, Izglītības, Iekšlietu ministriju veikumu.Kas attiecas uz Roberta Ķīļa reformu iecerēm, tad pamatos to visu var uzskatīt par nepieciešamību, vienīgi atvēzieni varbūt pārāk grandiozi tik īsam laikam. Izglītības sistēma ir reformēta nepārtraukti, vismaz kopš 1940. gada man saglabājušās personīgās atmiņas. Mūsu nelaime varbūt tā, ka pārāk burtiski gribam stabilā sistēmā iereformēt pilnīgi visu, kas saskatīts kaut kur citur.Pašvaldību un Vides ministrija ilgi domāja, ar kādām reformām varētu pārsteigt mīļoto tautu. Un Sprūdža kungs izdomājis pašu vienkāršāko risinājumu, proti, samazināt deputātu skaitu pašvaldībās. Tā kā primitīvāk domājošie sabiedrības locekļi pārliecināti, ka pašvaldību deputāti tikai saņem milzu algas, bet novada vai pilsētas labā nedara neko, tad Sprūdža pieteikums ir samērā populārs. Bet fakts gan ir tāds, ka lauku novadu deputāti faktiski nesaņem nekādu atlīdzību, jo daži desmiti latu par darbu komisijās nav nopietns atalgojums. Bet ne ar kādu naudu nav atsverams ieguvums, jo ikviens deputāts pēc ievēlēšanas kļūst par dedzīgu sava novada vai pilsētas patriotu.Tautas balss ne vienmēr ir Dieva balss, jo pārāk bieži tautas vārdā mīl runāt demagogi vai tradicionāli savdabji. Pirms dažiem gadiem man zvanīja kāds smiltenietis, kurš zināja vislabāk, par ko man rakstīt. Vajagot, lūk, atbalstīt viņa ģeniālo ideju, ka Saeimā pietiktu ar astoņiem deputātiem. Sanāktu tāda paplašināta troika. Aizvien nesaprotu, kāpēc cilvēks savas idejas neizklāsta pats, bet nolēmis piedabūt mani, lai es viņa vietā kļūstu par apsmiekla objektu.Šeit jāpiebilst, ka vairums iecerēto reformu pie mums aizvien tiek veiktas tikai tāpēc, lai ar tukšu rosīšanos aizstātu naudas trūkumu. Man spilgtā atmiņā Ņikita Hruščovs, kurš bez naudas gribēja pārspēt Ameriku, tāpēc vienu pēc otras veica administratīvas reformas. Bet sanāca kā tiem muzikantiem no Krilova fabulas.Ministres Viņķeles apsēstībaLai kādā valsts reģionā piesaistītu strādājošos, daudzkārt tikusi izmantota nauda pārcelšanās izdevumu segšanai. Kad PSRS iekaroja Karēliju, tur palika purvi un meži gandrīz bez cilvēkiem. Piecdesmito gadu otrajā pusē tika vervēti pārceļotāji meža darbiem, un viena otra ģimene izmantoja prāvos pabalstus, pie viena tiekot ārā no kolhoziem. Pazinu personīgi kādu daudzbērnu ģimeni – aizbrauca, pastrādāja, bet pēc kāda laika izklīda kur kurais, divas sievietes apmetās arī Valkas rajonā. Bet tas bija gadījums, kad cilvēki tika pārcelti tāpēc, ka kaut kur citur ļoti trūka darbaroku. Tagad Viņķele piedāvā citu variantu, proti, ar mazām pūlēm mazināt bezdarbu depresīvajos rajonos.Bet Imants Ziedonis jau astoņdesmitajos gados izteica pravietojumu, ka agri vai vēlu cilvēki no Lielbritānijas gribēs pārcelties dzīvot laukos. Jaunā situācijā šī doma pavisam reāla, jo interneta laikmetā nav nebūt vajadzīgs, lai cilvēks strādātu noteiktā kantorī, daudzus pienākumus iespējams veikt arī meža vidū, ja vien ir pieslēgums internetam. Arī rūpnīcas strādniekam nav lielu šķēršļu, lai strādātu pilsētā, bet dzīvotu nosacītos laukos. Nesen lasīju kāda izbijuša pilsētnieka sentenci: atgriezties pie latviešu ģenētiskā koda. Tiesa, sociālisma laiku domāšana aizvien vēl gana dzīvelīga.Ministres kundzes greizos ieskatus nesen kritizēja akadēmiķis Jānis Stradiņš. Vajadzētu ieklausīties. Bet sen zināma patiesība, ka jebkuram piektās klases gavrikam neviens akadēmiķis nav autoritāte. No piektklasnieka līdz ministram milzu ceļš ejams, bet aplis noiets it kā jaunā kvalitātē, jo ministram pats amats piešķir tik neapstrīdamu gudrību, ka akadēmiķi nestāv ne tuvu.Jārīkojas gan būtu pavisam pretēji, jo nav cita ceļa saglabāt rosīgu dzīvi pagastos un mazpilsētās, kā veicināt uzņēmējdarbību un citas aktivitātes. To var izdarīt gan ar dažādiem atvieglojumiem, gan ar Briseles naudas piešķīrumiem. Veselības ministre visās savas nozares nelaimēs vaino trekno gadu pārmērības. Bet netiek atzīts, ka Gundars Bērziņš reģionu slimnīcu izaugsmi veicināja apstākļos, kad šajos reģionos dzīvoja divreiz vairāk iedzīvotāju. Tiešām staļiniski gaiša ideja: nav cilvēku, nav problēmu, jo tad var likvidēt skolas, pasta nodaļas un slimnīcas. Kaut kur mežu ielokos uzceļot pa mednieku namiņam.Ir tiesa, ka dažiem uzņēmumiem trūkst strādājošo. Bet ir pārbaudīts paņēmiens, kā radīt papildu strādniekus, un šis paņēmiens ir apmācība. Padomju laikā pie lielajiem kombinātiem veidoja arodizglītības iestādes, un šis ceļš ejams arī tagad. Protams, šim nolūkam vajadzīga nauda no valsts budžeta. Tad simts strādnieču sagatavošana Ogres trikotāžas kombinātam atrisinātos sekmīgi. Un Līgatnes papīrfabrikai arī nebūtu jāraud par trūkstošajiem desmit strādniekiem. Pieaugot ražošanas apjomiem, arī strādājošo algas būtu iespējams palielināt. Populistiski mērķi lai paliek arodbiedrību līdera Krīgera ziņā. Ja krīze Latviju skāra tik smagi, tad tur daļa vainas pienākas arī Krīgeram, kurš ar lietussargu rokās pieprasīja Kalvītim palielināt algas par 30 procentiem gadā. Tā izčibēja naudiņa, kuru vajadzēja uzkrāt vai iepludināt attīstībā.
