Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis joprojām ir aktīvākais pašreizējā valdībā, un viņa piedāvājumu izglītības reformas īstenošanā lielākoties atbalsta mūsdienīgi domājoši cilvēki. Viņa rosinājumi mainīt augstākās izglītības sistēmu ir tik konstruktīvi un pārskatāmi, ka pretinieku argumenti izskatās gaužām dīvaini. Pirmā uzvara ministram izcīnīta par jauno augstskolu akreditācijas noteikumu pieņemšanu. Nelīdzēja pat Rektoru padomes aicinājums izteikt Ķīlim neuzticību. Tiesa, ne visu augstskolu rektori atbalstīja šo viedokli. Ir jau arī saprotami – ja augstskola ir radīta tikai tāpēc, lai tās īpašnieki nopelnītu, tad saistībā ar iecerētajām reformām tās vai nu bankrotēs, vai centīsies apvienoties ar līdzīgām, par prioritārām izvirzot kvalitatīvākas studiju programmas. Atņemot naudu nekvalitatīvo programmu dotēšanai no valsts budžeta, viss pamazām nostāsies savās vietās. Diemžēl reformu pretinieki meklē aizvien jaunus ieganstus, lai studiju programmu kvalitāti vērtētu nevis neatkarīgi eksperti, kas būšot pārlieku dārgi, bet vietējie, kuri līdz šim tā vai citādi ir bijuši saistīti ar augstskolām un ieinteresēti sev tīkamo mācību iestāžu lobēšanā. Šis ir tikai reformu sākums. Ministrs paredz, ka plašas diskusijas varētu notikt par katru no gaidāmajām izmaiņām, kuras paredzēts ieviest augstākajā un arī vidējā izglītībā. Jā, ministrs savās runās un diskusijās nekad neizvēlas komplimentāru toņkārtu. Viņš runā skaidru valodu un, cerams, ka to aizvien labāk sapratīs tie cilvēki, kuri tieši iesaistīti izglītības sistēmas sakārtošanā.
