13 gadu vecais afgāņu zēns Ali Latvijā kļuvis par zvaigzni. Tāda sajūta pārņem pēc redzētā un dzirdētā pēdējās nedēļas laikā. Kopš interneta resursos parādījies video ar necenzētu tekstu (par mazo afgāni, kurš, katru dienu satiekoties ar latviešu karavīriem, kuri dien Afganistānā, iemācījies runāt latviski), mūsu tauta sarosījusies un diskutē. Latviski puisēns runā diezgan labi. Viņš pat zināja fragmentu no Latvijas himnas. Tāpat arī reti kurš nepamanīja krievu lamuvārdus, ko Ali itin bieži lietoja intervijas laikā. Tas izsauc vislielākās pārdomas. Vieni priecājas, ka mazajam Ali valodas acīmredzami padodas un viņš latviski runā labāk nekā tie cittautieši, kuri Latvijā nodzīvojuši vairāk nekā divdesmit gadu. Savukārt citi uzskata, ka tas nav tik daudz stāsts par afgāni, kā par mūsu karavīriem, kuri ir Latvijas spogulis tur tālumā. Es nenosodu karavīrus. Vairāki mani paziņas dien, ir piedalījušies un vēl piedalās misijā Afganistānā. Par viņiem esmu lepna. Pieļauju, ka darbā, savā starpā komunicējot, viņi nereti lieto rupjības, jo dažkārt spriedze ir pārāk liela. Bet ārpus tās viņus pazīstu kā pieklājīgus un gudrus cilvēkus. Godīgi sakot, daudzi pusaudži ikdienā lieto vēl skarbāku vārdu krājumu, bet tas jau ir cits stāsts. Patiesībā parasts karavīrs ir smaga darba darītājs. Viņš ir daudz vairāk piedzīvojis un pārdzīvojis kā citu profesiju pārstāvji. Ne katram pa spēkam tas, ko izdara mūsu kareivji. Un kāpēc viņiem pārmest to, ko viņi iemācījuši mazajam Ali?!
