Nav viena konkrēta iemesla, kas mudināja doties uz Smiltenes novada muzeju Mēru muižā. Sēdos automašīnā un braucu. To iesaku arī citiem, lai informācijas pārbagātajā un trauksmainajā laikā uz mirkli zaudētu realitātes sajūtu.
Atverot muižas smagnējās ārdurvis, vairs nav nozīmes dzimumam, vecumam, statusam sabiedrībā, jo senatnes elpa, smarža un sajūtas pārņem savā varā. Smiltenes novada muzejs nav muzejs tā tradicionālajā izpratnē ar vitrīnās izkārtotām ekspozīcijām, kuras aplūkojamas vienīgi ar acīm, te nav tādas telpas un stūrīša, kurā nevarētu ielūkoties, te nevar piekust no sarunām… Mēru muižā var smelties to mieru un emocijas, kas ikdienas steigā nav iespējamas. To apliecina muzeja viesu grāmata, kurā visdažādākie viesi ir pateikušies par šeit pavadīto laiku.Muzeja vadītāja Zinaida Bērza saka: “Es jūtos šeit piederīga, kaut arī, pirms kļuvu par muzeja vadītāju, ar šo vietu man nebija saiknes. Te ir tik daudz ko darīt un pilnveidot. Kaut kad arī tas viss tiks paveikts, bet gribas dzīvot arī šajā mirklī, izdzīvot to, ne tikai sajūtu, ka kādreiz te būs kaut kas vairāk. Tāpēc aicinu cilvēkus uz muižu šobrīd, kaut arī ik pa brītiņam te notiek remontdarbi, ne vienmēr ir tik silts, kā vēlētos, sevišķi jau bēniņos, kas vilina daudzus. Manuprāt, tiešām svarīgi ir ļaut skatīties un priecāties tieši tagad,” teic Z. Bērza, kuru viesi visbiežāk uzrunā par muižkundzi.Uzņemot apmeklētājus, viņa ietērpjas krāšņā un senatnīgā kleitā, uzliek galvā cepuri un sāk ceļojumu pa telpām, kas vienu no otras atšķir ar priekšmetiem, mēbelēm, kas apvītas bagātīgā stāstījumā. Piemēram, vienā no istabām glabājas liecības par Birzuļu pamatskolu, kas muižas ēkā atradās no 1926. līdz pat 2008. gadam, bet jau citā tu jūties, kā nokļuvis mākslinieka darbnīcā – krēsls, uz tā novietota glezna, nevīžīgi viena uz otras gulstas akvareļkrāsas, otas, kas savulaik piederējušas dzejniecei Birutai Žurovskai. Pēc mirkļa jau atrodies dakteres Ilzes Krūmalas kabinetā, kas pilns dažādām pudelītēm, ārsta darba instrumentiem un pierakstiem. Visvairāk tomēr cilvēkus vilina muižas tornītis un bēniņi, no kura logiem skatoties paveras skats uz parku. “Neapšaubāmi, parks ir muižas sastāvdaļa. Tur atrodas arī dižozols, kuram vajag piekļauties. Labi, ka muižas savulaik cēla ārpus pilsētas, lai ir plašums, vēriens, miers un reizē klusums. Šajā vietā pārņem īstākas un dabiskākas sajūtas. Ir jāatbrauc, lai to apjaustu,” ciemos Mēru muižā gaidīs Z. Bērza. Un pilnai sajūtu amplitūdai šis ir tikai sākums.
