Varbūt ne visi pieaugušie, bet daudzi bērni gan zina, ka koki dažkārt naktīs mēdz spokoties, pārvietoties un tuvējā pļavā uzspēlēt bumbu, bet putni, noskatījušies no cilvēkiem, arī sāk veidot lidaparātus, lai ar lidošanu pašiem nevajadzētu nopūlēties.To liela daļa mazo lasītāju ir uzzinājuši no rakstnieces un dzejnieces Māras Cielēnas grāmatām.Valkas novada centrālajā bibliotēkā M. Cielēna jaunāko klašu skolēnu vidū ir viena no lasītākajām rakstniecēm. Tādēļ aprīļa beigās Valkas pamatskolas un novada bibliotēkas darbinieces pamatskolas audzēkņiem sagādāja izdevību pašiem parunāties ar rakstnieci, organizējot tikšanos ar viņu skolā.Ne visi bērnu rakstnieki spēj iegūt tādu popularitāti jaunatnes vidū kā M. Cielēna. Viņas grāmatas mazajiem lasītājiem ir mīļas, tās lasa vēl un vēl. Arī profesionālo literātu cunftē rakstniece vairākkārt ir novērtēta kā labākā bērnu grāmatu autore. Par to liecina kaut vai tas, ka pērn M. Cielēna jau atkārtoti saņēma Jāņa Baltvilka balvu par trim savām grāmatām – “Princese Aurēlija un kokspoki”, “Deguns debesīs” un “Žirafes šalle”. Šķiet, iekarot mazo lasītāju sirdis rakstniecei izdevies tādēļ, ka viņa katrā personāžā iejūtas tā, it kā pati būtu aprakstītais tēls. “Rakstnieks ir tas, kas ir viņa fantāzija. Dažkārt esmu žirafe vai putns, citreiz mākonītis,” saka M. Cielēna.Pasakas ir ne tikai bērniemIzmantojot izdevību, arī “Ziemeļlatvija” tikās ar autori, lai uzzinātu, kādēļ viņa visu savu talantu nolēmusi veltīt bērnu literatūrai, jo savas literārās karjeras sākumā M. Cielēna sevi pieteica kā spilgtu pārstāvi liriskajā dzejā un arī kā urbānistisko tradīciju veiksmīgu turpinātāju latviešu literatūrā. Varbūt šo pārorientāciju var uzskatīt par dzejnieces izvēlētu misiju sniegt gados jaunākajiem lasītājiem cilvēcības un mīlestības pilnu mākslu, lai viņi izjustu pozitīvas emocijas, tā dodot pretsparu milzīgajam multeņu vilnim, kas tiek gāzts pār bērnu apziņu un kurā netrūkst vardarbības momentu. Tā iedomājos, klausoties, kā autore māca bērnus izkopt savu fantāziju. “Rakstniekiem un mums visiem ir vajadzīgas pasakas. Tās jāsaož tuvumā un tad jāsamaisa ar savu fantāziju. Reiz ievēroju, ka putni, nolaidušies uz namu jumtiem, raugās nevis debesīs, kur tiem būtu jālido, bet skatās uz ielām lejā, vērojot cilvēkus, automašīnas. Iedomājos – varbūt tie prāto, ka vajadzētu rīkoties līdzīgi, izgudrojot kādu tehnisku līdzekli, ar ko pārvietoties. Tā man radās pasaka “Lidojums”,” bērniem atklāja rakstniece.Šādu netiešu pozitīvu mudinājumu – ieinteresēties par apkārtējo dabu, dzīvnieku un putnu pasauli – sniedz daudzas autores pasakas. Tātad tiešām var runāt par manis iedomāto misiju? M. Cielēna gan gluži nepiekrīt tam, ka būtu pilnībā pārorientējusies uz bērnu literatūru. “To tā nevar teikt. Es rakstu arī pieaugušajiem, bet pēdējos gados šos darbus neesmu paguvusi apkopot, tādēļ arī tie nav publicēti. Bērnu literatūrā ir citādāk. Ja tur kaut ko uzraksta, tad arī tūlīt jācenšas darbu aizvirzīt līdz grāmatai,” saka M. Cielēna. Rakstniece piebilst, ka pasakas raksta ne tikai bērniem. “Sacerot tās, es nedomāju par noteikta vecuma auditoriju, kurai uzrakstītais būtu domāts. Pasakas, pēc manām domām, ir ļoti elastīgs un plūstošs žanrs, kas der dažāda vecuma lasītājiem,” spriež rakstniece.Katrai grāmatai sava smaržaAtdzīvinot savos tekstos kokus, puķes, liekot putniem un dzīvniekiem domāt un rīkoties līdzīgi cilvēkiem, M. Cielēna it kā liek saprast, ka viss, kas mums ir apkārt, ir dzīvs, tādēļ pelna saudzīgu attieksmi. Rakstniecei arī grāmatas ir dzīvas. Viņa atzīst, ka katrai ir sava smarža un savs stāsts. “Varbūt tā man šķiet tādēļ, ka man grāmatas vienkārši patīk. Bērnībā, kad vēl nepratu lasīt, man patika uz grāmatām skatīties un tās šķirstīt. Ikvienai piemita savs skaistums. Arī rakstīt sāku tādēļ, ka man tas vienkārši patīk. Var rakstīt visu ko, ķerot ar vārdiem domas. Rakstīšana man daļēji atgādina rotaļu. Tā tas ir sākumā. Vēlāk šī rotaļāšanās jau pārtop par nopietnu un rūpīgu darbu. Tā tam jābūt, ja ir vēlēšanās uzrakstīto piedāvāt lasīšanai citiem,” apliecina M. Cielēna.Cenšas atklāt gaišo dzīvēViņas grāmatās valda gaišais un labais. Tajās nevar atrast cenšanos kādam nodarīt pāri vai atriebties, izjūtot gandarījumu par iespēju revanšēties. Ar tādiem sižetiem pietiekami daudz ir pārpildītas animācijas filmas. “Es negribētu apgalvot, ka ar pievēršanos bērnu literatūrai būtu nolēmusi pieteikt tiešu cīņu visam negatīvajam, kas redzams daudzās bērniem domātajās filmās. Tomēr tā ir mana vēlme parādīt bērniem gaišo tur dzīvē, kur es to redzu. Atceros, ka, būdama maza meitene, domāju, ko izmainīšu un padarīšu labāku, kad izaugšu. Ar tādām domām aug daudzi bērni. Ja viņi ar šādu savu pārliecību vēl izlasa kaut ko siltu un mīļu, tad, domāju, labais viņos arī paliek un aizņem vietu, kur varbūt vēlāk varētu iekrist kaut kas slikts,” saka rakstniece.Pēc viņas domām, daudz kas no tā, cik mēs labi vai slikti jutīsimies dzīvē, ir atkarīgs no mūsu skatījuma uz dzīvi un savstarpējām attiecībām. “Ja jau runājam, ko un kādēļ es daru, tad jāteic – vēlos, lai bērni iespējami agrāk izjūt, cik pasaule ir brīnumaina un skaista. Ja mazie augs ar šādu pārliecību, tad vēlāk viņiem pasaule neliksies plakana un garlaicīga. To, ka daļai šāds redzējums mazotnē izpalicis, liecina diezgan lielais skaits cilvēku, kuri tagad izjūt neapmierinātību ar dzīvi un kuriem viss, kas notiek, ir tikai uz sliktu,” secina M. Cielēna. Dzīve ir raiba, un tas jāpieņemVispārinot, var teikt, ka dzīves kvalitātes uzlabošanā, kā arī dzīvesprieka un dažādu interešu uzturēšanā cilvēkos liela nozīme ir kultūrai, kurā savukārt rakstniecība ieņem nozīmīgu vietu. Diemžēl jāatzīst, ka mūsu valstī pašlaik par prioritārām kļuvušas citas jomas – tās, kas saistītas ar mantiskumu un naudu. Šāda konjunktūra garīgo vērtību radītāju ceļu ir padarījusi diezgan ērkšķainu. To atzīst arī M. Cielēna. “To, ka Latvijā rakstniekiem ir viegla dzīve, šķiet, vairs neviens neteiks. Lai cik ražīgs būtu rakstnieks, ar grāmatu rakstīšanu un izdošanu mūsdienās nav iespējams izdzīvot. Ir jādara arī kaut kas cits, bet tas apgrūtina radošo procesu, jo rakstnieks patiesībā garīgi strādā visu laiku. Ja arī viņš neraksta, tad domas un ieceres visu laiku tik un tā rosās galvā. Man ir veicies tādā ziņā, ka tie citi darbi arī ir saistīti ar grāmatām. Ir autori, kuriem finansiālu iemeslu dēļ nav viegli arī izdot grāmatu. Dzīve ir raiba. Tā tāda ir jāpieņem un jācenšas tajā atrast savu vietu,” saka M. Cielēna.Nekad nepietrūkst iedvesmasSpēku šai meklēšanai rakstniecei sniedz jau pieminētais pozitīvais skatījums uz pasauli ar pārliecību, ka tajā netrūkst brīnumainā. “Man daudz kas patīk. Patīk pastaigas, braukšana ar divriteni, patīk peldēt, airēties laivā, bet visvairāk patīk rakstīt. Tā jau ir bagāža, ar ko var dzīvot,” pasmaida dzejniece.Autore ir laimīga par to, ka viņai nekad nepietrūkst iedvesmas. “Lai rakstītu, atliek tikai apsēsties un to darīt. Arī tagad, braucot vilcienā uz Valku, skatījos pa logu uz apkārtējiem mežiem un ieraudzīju interesantu pieturas nosaukumu – Saule. Tā noteikti atradīs vietu kādā no maniem turpmākajiem darbiem,” apliecina M. Cielēna.
MĀRA CIELĒNA
Dzimusi: 1954. gadā RīgāIzglītība: • 1972. gadā beigusi Rīgas 49. vidusskolu• 1977. gadā beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātiDarbs: • no 1977. līdz 1980. gadam – ZA Valodas un literatūras institūta Folkloras daļā zinātniskā līdzstrādniece• no 1981. līdz 1990. gadam – izdevniecības “Liesma” redaktore• no 1990. līdz 1997. gadam – izdevniecības “Sprīdītis” redaktore• kopš 1997. gada – izdevniecības “Madris” redaktore un līdzīpašniece • kopš 2003. gada – arī žurnāla “Ezis” galvenā redaktoresarakstījusi vairāk nekā 30 pasaku un dzejoļu grāmatu bērniem
