Krievijas prezidenta Putina politika grūti izprotama, ja to vērtē ar eiropeisko mērauklu.
Krievijas prezidenta Putina politika grūti izprotama, ja to vērtē ar eiropeisko mērauklu. Par diplomātiju vispār pašlaik grūti runāt, jo šī institūcija visai vāji darbojas arī ASV, savukārt Kremļa izpildījums pārspēj amerikāņu sniegumu tikai ar lielāku retorikas piedevu un dažkārt arī ar aziātisku viltību.
Dīvaini pavērot, kā ASV prezidents Bušs savu krievu kolēģi Putinu uzņem savos dzimtas īpašumos, cik atraisīti abi lielvaru vadītāji viens otram uzsmaida, parakstot kārtējos labas saprašanās dokumentus, bet tajā pašā laikā citā kontinentā Kremļa dižvīrs Sergejs Ivanovs draud pasaulei ar jaunākā tipa raķetēm.
Neviens sen vairs neņemas apgalvot, kurā brīdī Krievija ir patiesa un kad tās vadītāji vienkārši “fleitē”.
Gaviles par Sočiem
Tas patiešām bija pārsteigums, ka Starptautiskā olimpiskā komiteja par 2014. gada ziemas olimpisko spēļu vietu izvēlējās Sočus – nelielu kūrortpilsētu, kas iespiesta šaurā piekrastes joslā starp Melno jūru un Kaukāza kalnu grēdu. Dīvaini tieši tāpēc, ka tur vēl gandrīz nekas nav uzbūvēts, kamēr, piemēram, Austrijā viegli atrast piecas sešas vietas, kur jau gandrīz viss ir sabūvēts. Daudzi vērtētāji šaubījās arī tāpēc, ka Krievijas dienvidos spriedzi uztur etniskie konflikti un pat atklāts terorisms.
Putins personīgi ieradās Gvatemalā, kur SOK pārstāvjus uzrunāja gan angļu, gan franču valodā, un tas bija tāds pārsteigums, ka vairums pat nemanīja izrunas kļūdas. Bet notika arī kaut kas cits, proti, Maskava ar Gvatemalu nosūtīja pasaulē lielāko kravas lidmašīnu “Ruslan” ar 57 tonnām kravas. Tika ne tikai rādīts un skaidrots, bet olimpiskā sporta varasvīri tika cienāti ar visu, ko krievi uzskata par delikatesēm. Un rezultātā ar četru balsu pārsvaru uzvarēja Soči.
Olimpisko spēļu rīkošana mūsdienās ir lielās politikas sastāvdaļa, tā ir valstiski prestiža lieta.
Vai Soči ir piemērota vieta? Dabas apstākļu ziņā visi nosacījumi gandrīz ideāli: subtropu klimats lejā pie jūras un noturīgs sniegs kalnu pilsētiņā Krasnaja Poļana. Agrāk šīs vietas savienoja 52 kilometri asfaltēta ceļa, turpmāk, pēc tuneļu uzbūves, ceļš būšot krietni īsāks un drošāks. Sočiem gandrīz līdzās lidosta. Pārējais jābūvē, bet Kremlis garantē 12 miljardus dolāru lielu ieguldījumu, cerot, ka aptuveni divus miljardus ieguldīs privātais kapitāls.
Kas attiecas uz terorisma draudiem, tad varam būt pārliecināti, ka Krievijas specdienesti uz olimpisko spēļu laiku simt kilometru rādiusā izķers pat nevēlamus zvirbuļus. Vienīgās bažas, ko atklāti pateica Putins, ir naudas izlaupīšanas draudi. Zinātāji lēš, ka stingras kontroles gadījumā izlaupīs ne vairāk par desmit procentiem no minētajiem 12 miljardiem. Salīdzināsim: Latvijā izlaupīšanas norma esot pieci procenti, savukārt Āfrikā no 60 miljardiem Eiropas un ASV piešķirtās palīdzības līdz adresātam nonāk tikai 5 procenti.
Gāze, nafta un raķetes
Daži preses izdevumi Krievijas prezidentu sauc par Gazputinu – pēc analoģijas ar Rasputinu. Jo vairāk Eiropa runā par enerģētisko neatkarību no Krievijas, jo Kremlis lolo aizvien jaunus cauruļvadu maršrutus pa jūru dibeniem, lai Eiropu darītu par ķīlnieci krievu untumu priekšā. Tiesa, Krievijai nemaz nav tik daudz gāzes, lai piepildītu visas “trubas”, tāpēc Putins cerējis uz Turkmenistānas gāzes lētu iepirkumu, lai šo produktu pārdotu tālāk jau par pasaules cenām. Šoreiz jaunais turkmēņu prezidents nesteidz slēgt neizdevīgus līgumus, par gāzi cerot saņemt pienācīgu samaksu.
Vienlaikus Kremlis spēlējas ar raķetēm, kuras pēc idejas gan skaitās modernas, bet kuru izmēģinājumi ik pa brīdim beidzas ar neveiksmēm. Putins apgalvo, ka Krievijai vajadzīgs nodrošināties pret NATO izvērsto pretraķešu sistēmu. Runa ir par Čehijā paredzēto radaru un Polijā izvietotajām desmit pārtvērējraķetēm, kuras varētu mēģināt lidojuma laikā iznīcināt gan Irānas raķetes, kad tās tiks radītas, gan no Urāliem lidojošās krievu raķetes. Te jāpaskaidro, ka Polijā paredzētās pārtvērējraķetes vispār nav apgādātas ar sprāgstvielu lādiņu, galvenās sastāvdaļas ir lāzera tēmeklis un smaga metāla galviņa, kas pretī lidojošo raķeti sašķaida ar savu ātrumu un svaru.
Putina viltības, piedāvājot ASV sadarbību drošības garantēšanā, kopīgi izmantojot Azerbaidžānā saglabāto PSRS laiku RLS, ir pupu mizas, jo minētā radiolokācijas stacija var tikai brīdināt par draudiem, bet no turienes nav iespējams vadīt pretraķešu uzlidojumus.
Secinājums viens. Krievijas augstākā vara ļoti vēlas atgūt īstas lielvalsts, varbūt pat impērijas statusu. Tāpēc draudi izvietot raķetes Kaļiņingradas apgabalā, tāpēc Putina izdotais dekrēts par daļēju izstāšanos no Konvencionālo ieroču ierobežošanas līguma, kuru gan pati Krievija nav īsti centusies ievērot.
Arī Krievijā inflācija
Latvijā augsta inflācija tāpēc, ka paši neko neražojam, bet visu, nu jau arī cukuru, ievedam no ārzemēm. Krievijā energoresursu un metālu eksports ir tik liels, ka nekāds imports ekonomikai kopumā nekaitētu, ja vien bagātīgie dolāru plūdi tiktu saprātīgi izmantoti. Zināmi panākumi inflācijas ierobežošanā tomēr ir sasniegti, vismaz oficiālie skaitļi uzrāda līmeni zem 6 procentiem. Tomēr iedzīvotāji visasāk izjūt ļoti straujo pārtikas cenu pieaugumu pēdējā laikā, un visvairāk vaimanā maskavieši.
Pavasarī un vasaras sākumā Krievijas melnzemes novados valdīja sausums, graudaugu raža normāla tikai aiz Volgas un Rietumsibīrijā. Graudu cenas aug, un aug arī maizes cena veikalos. Valdība varētu atvēlēt dažus miljonus cenu izlīdzināšanai, bet tas netiek darīts. Bet tas nav vienīgais cenu noteicošais faktors. Ekonomisti un neatkarīgie žurnālisti uzver, ka Maskava par pasaules dārgāko pilsētu kļuvusi milzīgās korupcijas dēļ. Ja ražotājam, ja tirgotājam nepārtraukti kādam jāmaksā kukuļi, visi šie izdevumi tirgū maksā sešus latus kilogramā.
Ir aprēķināts, ka no nelegālajiem viesstrādniekiem Maskavas milicija gada laikā iekasē aptuveni divus miljardus dolāru. Varbūt tas ir pārspīlējums, bet daudzi zinātāji apliecina, ka Krievijā iespējamas pilnīgi visa veida nelikumības, vajadzīgs tikai samaksāt milicim vai kādai pārbaudītāju inspekcijai.
