Sākoties jaunajam mācību gadam, žurnālista pienākumi mani aizveduši uz vairākām skolām.
Sākoties jaunajam mācību gadam, žurnālista pienākumi mani aizveduši uz vairākām skolām. Diemžēl priecīgajam mācību gada sākumam līdzi nāk arī skumja statistika – arvien straujāk, īpaši laukos, samazinās skolēnu skaits. Nezinu kā citiem, bet man gan nepatiktu mācīties klasē, kurā ir tikai pāris skolēnu. Ātri vien kļūtu neinteresanti, un kas tas būtu par klases vakaru, ja to apmeklētu vien trīs četri skolēni. Lauku skolās klases ir pustukšas. Tas liecina, ka vairākums darbspējīgā vecumā esošo vecāku aizbraukuši dzīvot vai nu uz pilsētu, vai arī uz Īriju vai Angliju. Neapskaužamā situācijā atrodas arī Sedas vidusskola, kura skolēnu skaita ziņā neatpaliek, piemēram, no Ēveles pamatskolas. Pirmo reizi skolas vēsturē divpadsmitajiem šajā mācību gadā neskanēs izlaiduma valsis. Skolā nav arī desmitās klases.
Ja bērni ir mūsu nākotne, tad kāda tā paredzama, skatoties uz tukšajām vietām klasēs. Domāju, ka tā diezko spīdoša nebūs, jo, arvien vairāk paveroties iespējām aizbraukt no Latvijas strādāt uz citām valstīm, dzimto zemi pamet ģimenes ar bērniem. Līdz asarām smieklīgi ir klausīties valstsvīru pīkstēšanu un mēģinājumiem izpētīt un rakstīt entos ziņojumus ar aicinājumiem tautiešiem atgriezties Latvijā. Nu nebrauks viņi, mīlīši, uz Latviju, kur valdībai, atklāti sakot, neinteresē, kā dzīvo ģimenes ar bērniem. To pierāda valsts politika. Ja Ministru prezidents Aigars Kalvītis var atļauties pateikt, ka sākumskolas bērnu bezmaksas ēdināšana ir valsts līdzekļu izšķērdēšana, tad ko gan var gaidīt?
