Valkas novada lauku tūrisma speciāliste Sandra Pilskalne stāsta, ka 1991. gada janvārī no Kārķiem aizstāvēt Latvijas neatkarību uz Rīgu aizbrauca 99 cilvēki.
Tas bija liels skaits no laukiem, tādēļ pagasta un kultūras dzīves vadība ik gadu izdomā kādu pasākumu, kas ļauj atcerēties barikāžu laiku. Šogad pagasts bijušajiem barikāžu dalībniekiem nolēma dāvināt ekskursiju uz galvaspilsētu.
Katru gadu izdomā kaut ko interesantuVienu gadu skolā bijis pasākums, nākamajā – pie tautas nama dedzināts ugunskurs, bet pērn kārķēnieši devās uz Valmieru iepazīties ar mākslinieka Kriša Zilgalvja ideju par vitrāžu Marijas kapelai Rīgas Domā.“Šogad domājām šo vitrāžu apskatīt, tomēr tā vēl nav pabeigta un mākslinieks saka, lai nesteidzina viņus. Pēc neveiksmīgā Rīgas Doma apmeklējuma pulcējāmies pie atmiņu ugunskura,” saka S. Pilskalne. To iededza valsts pirmās amatpersonas – Valsts prezidents Andris Bērziņš, Ministru prezidente Laimdota Straujuma, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs Romualds Ražuks un Iekšlietu ministrijas aizstāvis 1991. gadā Renārs Zaļais.
Sarunā tikšanos ar Romualdu RažukuSandra atceras, ka amatpersonas ātri aizgāja, pie ugunskura palika tikai Romualds Ražuks. “Viņš pie mums pienāca un sāka runāties. Bijušais Tautas frontes vadītājs minēja, ka ar cilvēkiem no Vidzemes puses viņam nav liela saikne un vēlējās kaut ko vairāk uzzināt par mums. Norunājām, ka 27. februārī tiksimies Kārķos. Mums ir savākti daudzi materiāli par barikāžu dienām, un, domāju, ar tiem iepazīties būs interesanti arī Ražukam. Savukārt viņš ieminējās, ka varētu kaut ko pastāstīt par visu trīs Baltijas valstu aktivitātēm,” atstāsta S. Pilskalne. Pie ugunskura kārķēnieši Pēteris Cābulis un Juris Kārkliņš sniedza interviju radio žurnālistiem, pastāstot, ko jutuši barikāžu dienās Rīgā. Juris Kārkliņš “Ziemeļlatvijai” atzina, ka visspilgtāk atmiņā palikusi kopības izjūta. “Tā mūs vienoja. Neviens neieminējās, ka būtu jutis bailes. Man to nebija, jo dienestā padomju armijā strādāju par atmīnētāju un daudz lādiņu esmu uzšāvis gaisā. Pie barikādēm atradās cilvēki, kuri nebija dienējuši, bet kopējā vienotība visus stiprināja,” stāsta J. Kārkliņš. “Mēs stāvējām pie telefonu centrāles. Reiz kāds paziņoja, ka uz mūsu pusi brauc omonieši. Nostājāmies cieši pie centrāles durvīm, lai tās nosargātu. Omonieši parādījās ‘’bobikā”. Viņi nepadomāja, ka bruģis, uz kura uzbrauks mašīna, būs slidens. Mašīna sāka slīdēt un ietriecās kravas automašīnā. Izskatījās, ka arī paši nebija iepriecināti. Tā viņi aizbrauca, neizšaujot nevienu lodi,” atminas J. Kārkliņš. Viņš ievērojis, ka pie atmiņu ugunskura no laukiem bijuši gandrīz tikai kārķēnieši. Tas izraisīja mazliet skumjas. Barikāžu dalībnieki apmeklēja dažas izstādes Rīgas biržā un Nacionālo bibliotēku. Bija patīkami redzēt, kā Rīga pa šiem gadiem izaugusi.
