Lai kādi būtu mūsu subjektīvie vērtējumi, vārds propaganda vairumā gadījumu tiek uztverts ar stipri negatīvu pieskaņu. Dažkārt pat lieto jēdzienu melu propaganda.
Lai kādi būtu mūsu subjektīvie vērtējumi, vārds propaganda vairumā gadījumu tiek uztverts ar stipri negatīvu pieskaņu. Dažkārt pat lieto jēdzienu melu propaganda. Tomēr politikā, bet it īpaši militāru konfliktu gadījumos, prasmīga propaganda līdzinās kaujas divīzijām.
Brutāli veiktas propagandas piemērs ir Gebelsa atklāti paustā koncepcija. Pretēja rakstura ir aziātiski viltīgais smadzeņu skalošanas piemērs, ko veica Padomju Savienība gandrīz visus 70 savas pastāvēšanas gadus.
Ar zināmu smaidu varam minēt arī pašreizējo Latvijas partiju savstarpējo atmaskošanas un apmelošanas kampaņu, kas būtībā ir karš par vietām nākamajā Saeimā. Veidojas it kā divas nometnes, no kurām vienas rupors ir avīze “Diena”, bet otras intereses lobē “Neatkarīgā”. Manuprāt, visai zemas raudzes cirks.
Libānas teroristu panākumi
Militārie speciālisti pagaidām nespēj vienoties, kura konfliktā iesaistītā puse guvusi lielākus militāros panākumus. Tomēr jautājumā par propagandas karu atzinums ir vienprātīgs: uzvarēja “Hezbollah”. Pietika pasaules televīzijas kanālos demonstrēt sagrautas libāniešu dzīvojamās mājas, no kuru drupām tiek iznesti mazgadīgu bērnu līķi, lai gandrīz visi skatītāji sāktu just līdzcietību pret nelaimīgajiem bombardēšanas upuriem. Bērnu nāve laikam ir tas temats, kas emocionāli visdziļāk spēj ietekmēt cilvēku dvēseli, un eiropieši šajā ziņā ir īpaši viegli saraudināmi.
Ar laiku gan pierādījās, ka televīzijā rādītie skati nereti ir montēti, dažreiz speciāli tikuši organizēti paraugskati ar raudošām mātēm statistu lomā, bet cilvēks uzbūvēts tā, ka viņš tic tam, ko pats uzskata par patiesību.
“Hezbollah” nav tikai militāra kaujinieku organizācija, pastāv arī politiskais spārns, kas Libānas dienvidos pildīja neoficiālas valdības funkcijas, bet naudas viņiem parasti bijis vairāk nekā valsts likumīgajai valdībai. Galvenokārt tie ir Irānas naftas dolāri. Un, protams, šiītu kaujinieku rīcībā bija gan savas avīzes, gan radio un televīzijas stacijas, tāpēc musulmaņu propagandas meistari bija guvuši pieredzi. Vēl der ielāgot, ka musulmaņu pasaulē nav pat domājama situācija, ka prese vai televīzija kritizētu “Hezbollah” vadoņus — tādus žurnālistus jau otrā dienā atrastu ar nocirstām galvām. Toties asinsainu demonstrēšanā nekādu aizliegumu nav.
Ebreji klūp pār morāles normām
Ebreji pieder pie citas civilizācijas, kur dominē rakstīti un nerakstīti tabu. Zināms taču, ka “Hezbollah” raķešu triecienos nogalināti arī ebreju bērni, arī teroristu bumbu spārdzienos autobusos gājis bojā desmitiem bērnu. Bet ebreju nacionālā iezīme ir tā, ka bērna dzīvība tiek uzskatīta par ārkārtēju vērtību, par kaut ko tik svētu, ka ar attiecīgām asinsainām nedrīkst traumēt cilvēku psihi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pasaulē daudzi sāk domāt, ka karā cietēji un mirušie bija tikai vienā pusē.
Jāmin arī kara cenzūras žņaugi, kas ierobežoja Izraēlas plašsaziņas līdzekļu brīvību. Ne pati cenzūra vainojama, bet tā ļoti birokratizētā pārvaldes struktūra, kad vairums ierēdņu baidās dot atļaujas bez saskaņošanas ar desmit iestādēm.
Un beidzot jāmin Izraēlā valdošais uzskats, ko savulaik formulēja premjers Golda Meira: “Mēs nekad nenolaidīsimies tik zemu, lai nodarbotos ar klaju propagandu.” Šāda nostāja Izraēlā kļuvusi par ētisku principu. Tāpēc propagandas karā uzvar tā puse, kura rīkojas negodīgāk.
Karošanas rezultāti
Izraēla bija spiesta rēķināties ar sabiedrisko noskaņojumu pasaules demokrātiskajās valstīs. Faktiski Telaviva neizmantoja pat desmit procentus sava militārā arsenāla, vispirmām kārtām aviāciju. Tomēr pārvērst desmitiem Libānas pilsētu “Drēzdenes drupās” Olmerta valdība neuzdrošinājās. Kā teiktu mūsu Jānis Jurkāns — pasaule to nesaprastu.
Tomēr Izraēla sasniedza savu galveno militāro mērķi, jebšu svešu teritoriju iekarošana nebija tās mērķis. Galvenais ir tas, ka tagad “Hezbollah” raķetes uz Ziemeļizraēlu nelido. Un “Hezbollah” fanātiķiem, kuri izlīduši no pazemes bunkuriem un izpurina putekļus no bārdām, būtu visai grūti atsākt agrākās apšaudes. Libānieši pašlaik sapriecājušies par pamieru, un visiem skaidrs, ka jebkuras raķešu apšaudes gadījumā gaisā pacelties Izraēlas lidmašīnas ar nāvējošu bumbu kravu.
No Telavivas viedokļa panākums arī tas, ka tagad buferzonā tiks izvietoti starptautiskie spēki. Tā sacīt, lai tagad ver vaļā makus Eiropas un Amerikas valstu valdības. Starp citu, arī Libānas atdzimšanā nauda plūdīs no ANO dalībvalstīm, bet Izraēlai turpinās palīdzēt ASV.
Situācija Tuvajos Austrumos paliek ļoti saspīlēta un bīstama. No daudzām musulmaņu zemēm simtiem brīvprātīgo fanātiķu pošas braukt uz Libānu, lai karotu kopā ar “Hezbollah”. Un daudzās citās valstīs ebreju jaunieši ideju vārdā jau kravā ceļasomas, lai brauktu uz Izraēlu palīgā tautasbrāļiem naidīgajā musulmaņu ielenkumā.
Nobeigumā pāris vārdu par kara sākšanas ieganstu, par to, ka Izraēla nav atbrīvojusi nolaupītos ebreju karavīrus. Šāds apgalvojums ir naivs, jo Telavivas politiķi jau pašā sākumā centās ņemt gūsta pretinieka kaujiniekus. Šādās situācijās seko sarunas par gūstekņu apmaiņu. Jāsecina arī tas, ka Izraēla ilgāku laiku nebija reāli karojusi, tāpēc jaunās paaudzes virsniekiem trūka pieredzes. Pieredzes sākumā trūka arī tiem puišiem, kuri no zemes komandpunktiem vadīja bezpilota lidmašīnas. Tāda mazliet šausminoša datorspēle, kur vieni sēž kā virtuālajā telpā, bet citiem krīt uz galvas pavisam reālas bumbas un raķetes, turklāt visai precīzi mērķī. Un beidzot — karošana bija tālu no galējās iespējas, proti, kad izmisuma brīdī Izraēla varētu lietot atombumbas.
