Santai Kuprišai 1. klasē skolotāja lika rakstīt sacerējumu, par ko viņa vēlas kļūt, kad izaugs liela. Meitene nosauca divas profesijas — bērnudārza audzinātāja vai veterinārārste.
Santai Kuprišai 1. klasē skolotāja lika rakstīt sacerējumu, par ko viņa vēlas kļūt, kad izaugs liela. Meitene nosauca divas profesijas — bērnudārza audzinātāja vai veterinārārste.
Santa nekļuva par bērnudārza audzinātāju, bet otru bērnības sapni tomēr ir piepildījusi. Tagad viņa kopā ar vīru Agni strādā ģimenes uzņēmumā. Abi pabeiguši Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultāti un ir dzīvnieku dakteri. Darba gaitā viņi sadalījuši pienākumus — Agnis specializējies lielo dzīvnieku ārstēšanā un ķirurģijā, bet Santas pienākumu lielākā daļa ir darbs ar klientiem. Viņa vada veterinārās klīnikas darbu Smiltenē.
Vīrieša rokām piestāv ķirurga darbs
Tas, ka klīnikā dialogus ar apmeklētājiem lielākoties risina Santa, nav noslēpums. Arī saruna ar “Ziemeļlatviju” notiek bez Agņa klātbūtnes. Viņš tikai uz mirkli iegriežas klīnikā, lai kopā ar sievu un vienu no zooveikala ausaiņiem nopozētu fotogrāfijai un tūlīt steidzas tālāk, kur gaida kārtējais sasirgušais pacients. “Mums ir darbu dalīšana. Es vairs nestrādāju ar lielajiem dzīvniekiem. Agnis strādā ar lielajiem un arī mazajiem veic operācijas. Viņam tas labāk padodas, un vīrieša rokām vairāk piestāv ķirurga darbs,” uzskata Santa. Ja sarēķinātu un darāmo pārvērstu skaitļos, tad veterinārārstam, kuram ir sava klīnika un zoopreču veikals, ikdienā tikai aptuveni 30 procenti laika atliktu rūpēm par pacientiem. Pārējo dienas daļu aizpilda “papīru” darbi — grāmatvedība, atskaites, uzskaites, reklāma —, preču sagāde, sarunas ar klientiem. Un tā dienu no dienas.
Stājusies vetos un palikusi pirmā aiz svītras
Sarunā par profesijas izvēli Santa atklāj, ka tūlīt pēc pamatskolas vēlējusies doties uz Smiltenes tehnikumu, lai apgūtu veterinārārstes profesiju. Vecāki strikti iebilduši, un viņai nekas cits neatlicis, kā tupināt mācīties vidusskolā. Tad sekojis nākamais solis pretī izvēlētajai profesijai, un Santa pēc vidusskolas devusies uz Jelgavu. Stājusies vetos un palikusi pirmā aiz svītras. Augstskolā viņu mierinājuši un ieteikuši pagaidīt, jo, iespējams, kāds no tiem, kas ticis studentu kārtā, pārdomās un neatnāks. “Toreiz uz universitāti no Smiltenes bija atbraucis Andris Miezītis, lai pierunātu augstskolā neiekļuvušos doties uz Smiltenes tehnikumu, kur izveidots speciāls divu gadu mācību kurss audzēkņiem ar vidusskolas izglītību,” tehnikuma direktora vizīti Jelgavā atceras Santa. Aģitācija bijusi tik pārliecinoša, ka Santa tajā pašā dienā steigšus devusies uz Smilteni un iesniegusi dokumentus. Tā rīdziniece pirmo reizi nokļuva Smiltenē. Pēc diviem gadiem viņa bez problēmām startēja Jelgavā.
Kopīga profesija ir priekšrocība biznesā
Agnim vēsture bijusi nedaudz citādāka. Viņš ir grundzālietis un nācis no veterinārārstu dinastijas — arī tēvs savulaik ir apguvis šo profesiju. Arī Agnis absolvējis Smiltenes tehnikumu. “Saskatījāmies Jelgavā, kad mācījāmies trešajā kursā. Bijām kursa biedri, kopā ballējām, piedalījāmies tusiņos,” atceras Santa. Lai gan Agnis reiz sarunā atzinies — savulaik uzskatījis, ka viņa sievai jābūt citas profesijas pārstāvei —, tomēr šobrīd abi pārliecinājušies, ka liktenis pareizi vien iegrozījies.
Kopīgā profesija ir priekšrocība biznesā. Kad viens, piemēram, saslimst, otrs var aizvietot, tādējādi nav jāzaudē klienti.
Nereti nākas dzirdēt, ka ģimenes dzīvi ne visai labi ietekmē tas, ja sieva vai vīrs “nes” darba problēmas uz māju. Santa iebilst, ka sievietei ir svarīgi, lai viņa savus pārdzīvojumus varētu izstāsīt un kāds tos uzklausītu. “Varu vakarā mājās izstāstīt, kas pa dienu darbā noticis, un viņš mani saprot. Ja mans vīrs nebūtu veterinārārsts, nezinu, vai tad varētu to visu viņam uzticēt. Man nebūtu, kam stāstīt,” secina Santa.
Saimnieks mani nelaidīs iekšā kūtī
To, ka ikdienā problēmu un saspringtu situāciju netrūkst, Santa nenoliedz. Diemžēl ne vidusskolā, ne arī augstskolā viņai nebija iespējas apgūt psiholoģiju. To nākas mācīties katru dienu saskarsmē ar klientiem. “Mācoties veterinārmedicīnu, daudzi neizprot, ka darbs būs apkalpojošā jomā. Jā, ir ļoti daudz jāstrādā ar dzīvniekiem, bet katram dzīvniekam ir saimnieks,” paskaidro Santa. “Ja saimnieks mani nelaidīs iekšā kūtī, tad varu būt vislabākais un visgudrākais veterinārārsts, bet man nebūs darba. Situācijas ir dažādas. Var rasties cilvēciskas antipātijas, neuzticēšanās, varbūt iepriekšējā pieredze bijusi negatīva, varbūt cilvēks izlasījis kādu publikāciju, kas viņam radījusi šaubas.”
Uzreiz pēc augstskolas, kad Santa un Agnis atnāca uz Valkas rajonu, Veterinārā pārvalde viņiem ierādījusi darbu katram savā pagastā. Santai tikusi Grundzāle, Agnim — Bilska. Pagājis ilgs laiks, kamēr laucinieki pieņēmuši jauniņos.
“Atvērām Grundzālē nelielu veterināro aptieku. Tolaik jau radās ideja, ka varētu ko līdzīgu organizēt Smiltenē, jo gribējām ārstēt arī mazos dzīvniekus. Tam nepieciešamas atbilstošas telpas, jo nevar jau pacientu likt virtuvē uz galda,” darba gaitu sākumu atceras Santa.
Tā pamazām ģimenes uzņēmums attīstījies, un jau ceturto gadu Kuprišu ģimene sevi pa pusei var uzskatīt par smilteniešiem, jo viņiem pieder viena no pilsētas divām veterinārklīnikām.
Vai viegli bija iekarot pilsētnieku uzticību? “Mums viss notika ļoti pakāpenski. Vispirms Grundzālē izbaudījām, ko nozīmē ienākt ar uzņēmējdarbību jaunā vietā. Tas pats atkārtojās, kad ienācām Smiltenē. Ar Agni spriežam, ka visus klientus esam ieguvuši ar ļoti smagu darbu. Klienti šajos gados ir mūs vērtējuši. Ceru, ka tie, ar kuriem strādājam, ir apmierināti,” spriež Santa un piebilst, ka ar cilvēkiem ļoti daudz jārunā.
Lielākas ekstras arī dzīvnieku aprūpē
Šobrīd veterinārmedicīnā ir laiks, kas līdzīgs tam, kad Santa un Agnis pēc augstskolas sāka strādāt. Ārstu trūkst, jo ļoti maz cilvēku apgūst šo profesiju. “Mēdz jokot, ka no 25, kuri beidz universitāti, 20 paliek mazo dzīvnieku klīnikās Rīgā, bet atlikušie pieci aiziet strādāt veterinārajā dienestā, tātad — arī paliek Rīgā,” saka Santa. Tos, kuri nolemj doties uz laukiem, gaida ļoti smags darbs.
Lai sāktu savu biznesu, nepieciešami līdzekļi. Ja ārsts nāk tūlīt pēc augstskolas, viņam būs grūti uzsākt patstāvīgu uzņēmējdarbību. Cilvēki vēlas arvien lielākas ekstras arī dzīvnieku aprūpē. Gluži tāpat kā cilvēkiem patīk uzturēties, piemēram, frizētavā, kur ir gaišas, izremontētas telpas, arī veterinārārstu klienti grib apmeklēt labu un plašu klīniku.
Lai varētu klientiem piedāvāt atbilstošus pakalpojumus, Kuprišu ģimene, izmantoja bankas aizdevumu. “Uzskatu, ja gribi visu panākt tikai ar saviem līdzekļiem, tad nekas neizdosies. Tā var pienākt pensijas laiks, bet nekas vēl nebūs sakrāts,” secina Santa. Šobrīd klīnika apmēram pusi nopelnītā atdod bankai, pusi tērē pārējiem izdevumiem. “Banka ir ļoti atsaucīga, nekādas problēmas nerodas,” saka uzņēmēja.
Vaicāta, vai viņu ģimene dzīvo pārticībā, Santa teic, ka tā nevar apgalvot. Ja nebūtu kredīta, tad būtu labāk, bet bez tā arī nevar. Paņem vienu, nomaksā, tūlīt kaut ko izdomā un jāņem nākamais. Tas tiek darīts, lai atvieglotu darbu. Viens no pēdējiem pirkumiem veikts Vācijā, kur Agnis iegādājies ierīci, ar kuras palīdzību apgrūtinātās dzemdībās izvelk teliņu. “Dārgi bija jāmaksā, bet ideāls instruments,” vērtē Santa.
Veterinārārste, skatoties satelīttelevīzijas pārraides, mēdz salīdzināt savu ikdienu ar ārstu darbu ārvalstīs. Protams, ka tur ir neslīdzināmi labāki darba apstākļi, bet ir vēl kāda nianse. Tur dzīvnieku saimnieki savus mīluļus audzina jau no pirmajām dzīves dienām, tāpēc tie vizītē pie ārsta ir mierīgi un ļauj veikt visas nepieciešamās manipulācijas. Pie mums daļa dzīvnieku aug savā vaļā un tāpēc gan saimniekam, gan veterinārārstam nereti nākas sajust pacienta nagus vai zobus.
Nevar aizrauties ar brīvdienu plānošanu
Kupriši ģimenē pavisam ir četri, divi jaunākie pagaidām vēl dodas uz “darbiņu” bērnudārzā. Vakaros, sestdienās un svētdienās Santa pēc iespējas vairāk laika cenšas pavadīt kopā ar atvasītēm.
Veterinārārsta darba diena ilgst no 00.00 līdz 24.00. Vaicāta, kā tad ar brīvdienām, Santa atbild, ka tādu nav. Lieki jautāt, kad viņa bijusi atvaļinājumā. Kad izdodas izbrīvēt kādu stundiņu, viņi visi dodas pie vecāsmammas uz Madonas rajonu. Ziemā viņi izbauda slēpošanas prieku Gaiziņā.
“Ja vēlu vakarā iezvanās tālrunis, tad noteikti tas ir kāds nopietns izsaukums,” novērojusi Santa. Ja govij sākušās apgrūtinātas dzemdības, viņa līdz rītam negaidīs. Tāpēc dzīvnieku ārsts pārāk nevar aizrauties ar brīvdienu vai atpūtas plānošanu. Ziemas un vasaras mēnešos darba ir vairāk, bet rudenī ir salīdzinoši klusāks periods, tomēr tas nenozīmē, ka jebkurā brīdī neiezvanīties telefons, kas diktēs atlikt visus iesāktos darbus vai liks atgriezties no kāda izbraukuma.
Tie ir retie brīži, kad Santa sev atzinusies, ka vēlas aizslēgt klīnikas durvis un sākt kādu citu nodarbošanos. Tūlīt nākamajā mirklī šīs domas tiek pabīdītas malā, jo par profesijas pareizo izvēli viņu šaubas nemāc.
