Smilteniete Kristīne Timermane par sevi saka: “Pēc horoskopa esmu Auns. Tātad – mans lozungs ir ES ESMU! Tas arī visu izsaka. Mirdzošas acis un sejā neviltots smaids. Ugunīgs skuķis, kura reti sēž mierā, bet, kad sēž, tad tiešām, neviena netraucēta, savā aliņā. Citreiz varu arī nedarīt neko, jo vienkārši nav iedvesmas. Bet, ja daru, tad no sirds un kvalitatīvi.”Kristīnes vārds ar mūzikas pasauli saistītiem cilvēkiem nav svešs. Jauniete kāpusi uz dažādām skatuvēm, arī Eirovīzijas, viņas izpildītās dziesmas daudziem ir kā patīkams baudījums. Kā pati saka, šobrīd atrodas uz mūzikas viļņa. Nav pamats neticēt apgalvojumam, jo Kristīne ar savu darbību ir apliecinājusi, ka ikviens var iekarot savu vietu pasaulē. “Katrs mēs esam radīts, lai kaut ko dzīvē sasniegtu. Un kāpēc lai mazpilsētas ļaudīm būtu dots kas mazāk nekā lielpilsētniekiem?! Tas, ka esi piedzimis laukos, nenozīmē, ka neko nevari un ir mazāk iespēju. Tās mums visiem ir vienādas, tāpat kā tiesības un pienākumi, tikai atšķirība ir tā, cik daudz no tā mēs izmantojam,” saka smilteniete.Ne tikai notis, arī patstāvībuMūzika Kristīnes dzīvē ienāca bērnībā, viss aizsākās ar dalību bērnu vokālajos ansambļos “Bitītes” un “Sīmanīši”, solo uzstāšanos, mīļāko kori “Lido”, kuru, pat Rīgā dzīvodama, necentās aizstāt ne ar vienu citu. “Tad Valmierā mazliet mācījos džezu, solo dziedāšanu, spēlēju teātri, kurā arī dziedāju. Tālāk jau viss aizgāja pašplūsmā. Sasmēlos no visa iepriekš minētā un devos uz priekšu,” saka jauniete.Atgriežoties pie bērnībā piedzīvotā, Kristīnei nozīmīgs ir Smiltenes mūzikas skolas laiks, ko joprojām viņa atceras ar smaidu uz lūpām. “Deviņus gadus spēlēju vijoli. Mūzikas skolā Inga Sīmane man iemācīja ne tikai dzirdēt precīzas notis, spēlēt, saprast instrumentu, bet arī patstāvību, laika plānošanu, motivāciju. Inga vienmēr ir iedvesmojusi un spējusi palīdzēt pārvarēt grūtības. Vijoles klase man bija otrās mājas. Ir jauki, ka cilvēku, kurš tev ko māca vai tu strādā pie viņa, vari nosaukt par savu otru ģimeni. Nebūt nav tā, ka man būtu pietrūkusi ģimene. Man tikai patīk siltas vietas,” stāsta jauniete.Mūzika asinīsMuzikālās dotības piemīt arī Kristīnes māsai, mammai un ne tikai. “Esam dziedošās Timermanes, jo māsa spēlē flautu, mamma šobrīd dzied vokālajā apvienībā “Undīnes”. Tētis – viņā ir apslēptais muzikālais talants. “Uz galda vāzē…” mājās bieži var dzirdēt. Ome stāsta, ka jaunībā kopā ar savu tēti, kurš bijis mūziķis, arī pa ballītēm esot cītaru spēlējusi. Patiesībā mūs visus vieno daudz kas, ne tikai iedzimtas un muzikālas lietas, bet esam arī garīgi tuvi. Principā simts procenti mūzika ir manās asinīs,” viņa saka. Nesen Kristīnei vecmamma jautāja, vai viņu sauc par mūziķi. Jauniete apmulsa, pasmaidīja un nesaprata, ko atbildēt. “Pati joprojām brīžiem dzīvoju piecus centimetrus virs zemes – Eirovīzija, OKartes skatuve, dziedu Vidzemes orķestra pavadībā, dažādi citi projekti, dziesmu rakstīšana, uzslavas no apkārtējiem. Laikam jau esmu tāda kā mūziķe,” viņa smaida.Kristīne patiesi lepojas, ka ģimene vienmēr ir ļāvusi domāt ar savu galvu un pašai izvēlēties risinājumu, kādu uzskatījusi par pareizu. “Saprāta robežās, protams. Vienmēr ir sniegts tas labākais. Kā var tādu bērnu izaudzināt? Es arī gribētu savējos tādus,” aizdomājas smilteniete.Mazpilsēta par šauru ambīcijāmKristīne neapskauž tos jauniešus, kuriem precīzi ir jāsaprot, ko darīt pēc pamatskolas vai vidusskolas absolvēšanas, jo izvēle patiesi nav no vieglākajām. Pēc 9. klases absolvēšanas Smiltenes ģimnāzijā, Smiltene palika par šauru meitenes ambīcijām, tāpēc viņa devās iekarot Valmieru.“Mācījos Valmieras Viestura vidusskolā, kur dziedāju, spēlēju teātri. Kopā ar Aneti Irkli bijām skolas kultūras sirdis un dvēseles. Gāja traki, klasesbiedri mūs nepieņēma, jo atšķīrāmies. Mums bija intereses, kas saistījās ar mākslu, mūziku, bija koncerti, izrādes – tieši tas, kas mūs interesēja. Sanāca arī kavēt skolu, bet atzīmes bija pat labākas nekā dažam labam, kurš bija dikti uzcītīgs solā sēdētājs,” – tā jauniete.Ar šo viņa vēlas pateikt, ka vecākiem savi bērni ir jāatbalsta un jācenšas saprast. Kristīnei ir arī kāds ieteikums skolotājiem – uz skolām jāaicina profesionāļi. “Stāstiet, izglītojiet skolēnus, jo viņi patiešām nezina, kur, ko var studēt, ko kura profesija sevī ietver. Skolēnam tas ir vesels pētījums. Augstskola – tā ir patiešām jau cita, patstāvīga pasaule,” pārliecinājusies smilteniete.Izmēģinājuma trusīša lomāŠobrīd Kristīne studē Biznesa augstskolā Turība Tūrisma fakultātē Lietišķo un kreatīvo pasākumu vadību. Viņa kopā ar saviem kursabiedriem joprojām ir izmēģinājumu trusīša lomā, jo Kristīne uzsāka studijas līdz ar šīs programmas atvēršanu. Jauniete ne mirkli neko nav nožēlojusi, jo kursā ir tikai desmit studentu. “Ideāli! Apčubina, sabužina. Vēl tagad atceros, ka mamma pa televizoru redzēja reklāmu par šo studiju programmu un sacīja, ka tas ir tieši priekš manis. Vaibstījos – Turība…Turība. Aizbraucu un iemīlējos. Saistoša, plaša studiju programma, kreatīvas studijas, gaiši, labi motivēti pasniedzēji, entuziasti. Skaisti! Tajā mirklī pat studiju maksa nebija šķērslis, jo iedegos par mācībām tieši šeit, visu apkārtējo izslēdzu, pat Policijas akadēmiju. Šobrīd par to ideju uzsmaidu,” stāsta Kristīne.Iemīlējusies galvaspilsētāJauniete atzīst, ka, neskatoties uz to, ka savu gultu Rīgā pārvedusi jau uz sesto dzīvesvietu, viņa šo pilsētu mīl. Lielpilsētas dzīve Kristīni iedvesmo. “Atceros vēl dienu, kad mamma zvanīja un jautāja, kā bija pirmo dienu palikt lielajā Rīgā un kā no rīta ar vilcienu braukt uz skolu?! Tas patiesi bija piedzīvojums. Dzīvot viena jau biju pieradusi, jo Valmierā arī īrēju dzīvokli, bet Rīga pavēra lielākas iespējas. Visu darīju ar aizrautību, un joprojām tas nav nekur zudis. Kādu brīdi padziedāju Gunāra Kalniņa gospeļkorī. Ļoti patīk gospeļu mūzika, bet sapratu, ka vēlos sevi personīgi pilnveidot ne tikai dziedot korī. Tā kā dziedāšana man ir dikti pie sirds, sāku ošņāt Vecrīgas krodziņus, dziedāju karaoke,” stāsta smilteniete.Izklaidē publikuDziedot karaoki, jauniete atrada domubiedrus – vienkāršus, sirsnīgus un atvērtus cilvēkus. Karaoke Kristīnei ir kaut kas jauns un, izrādās, kā radīts tieši viņai – lieliska izklaide savienojumā ar darbu.Jauniete iepazinās ar karaoke vadītāju Mārtiņu Balodi. “Vārdu pa vārdam, sarunājām satikties, apspriedāmies, piekrita viņš, piekritu es, mani apmācīja. Nu jau ir apritējuši divi gadi, kopš esmu “Karaoke Pasākumu” vadītāja. Stellēju mikrofonus un izklaidēju “Sapņi un kokteiļi” publiku ceturtdienu vakaros. Protams, apskaņojam, izgaismojam arī privātus pasākumus,” stāsta pasākumu vadītāja. “Karaoke Pasākumu” komandu Kristīne dēvē par savu Rīgas ģimeni, jo daudz laika sanāk pavadīt kopā uzstājoties un vadot karaoke pasākumus. “Karaoke dziedot esmu arī attīstījusi sevi kā dziedātāju. Marija Naumova, Agnese Barona un citi ir pierādījuši to, ka karaoke var būt visa sākums lielajai skatuvei. Esmu arī portugāļu regeja dīdžeja Zinho The Earthquake menedžere Latvijā, kopā ar Mārtiņu Balodi dziedam akustiskos vakarus, esmu fona dziedātāja smilteniešu grupā “Mākoņstūmēji”,” jauniete uzskaita savas aktivitātes. Uz jautājumu, kā to visu izdodas apvienot, Kristīne atbild, ka viss atkarīgs no vēlmes. Viņai bija un joprojām ir vēlme attīstīties, netrūkst arī motivācijas un ģimenes atbalsta, kas jauniešiem ir nozīmīgs.“Nepieciešama arī sava veida nekaunība, kas, iespējams, cilvēkiem pietrūkst, bet Rīga norūda. Bieži vien ir tā, kad Smiltenē man saka, esmu mainījusies, kļuvusi nopietnāka. Manuprāt, cilvēki to jauc ar iedomību, augstprātību. Tā nebūt nav! Esmu vienkāršāka par vienkāršu. Nopietnāka? Droši vien, jo uz vietas jau nestāvu un ķeros klāt arī lielām, nopietnākām lietām. Nāciet man klāt, es uzsmaidīšu un palīdzēšu!” saka smilteniete.Stiprie nekur nepazudīsPatlaban Kristīnei nav viens noteikts mērķis, toties ir daudzi mazi, kas arī novedīs pie lielā mērķa. “Tos īstenoju ik dienas. Protams, plānoju savu laiku, nākotni, bet projektu par krāšņu viesnīcu jūras krastā vēl neesmu uzrakstījusi. Vai es palikšu Rīgā vai Smiltenē? Man patīk Rīga. Smiltene ir manas mājas, ģimene, kur vienmēr atgriezīšos un būšu gaidīta ar lieliskām vakariņām, kādu Rīgā nav. Bet skaidrs ir tas, ka Latvijā es būšu – vai tā būs Vidzeme, Kurzeme, tas pašlaik ir mazsvarīgi,” viņa domā.Jauniete atzīst, ka grib pelnīt un kam gan nepatīk nauda. Pēc studijām viņa vēlas kaut ko savu. Pašlaik mēģina saprast, kas tas varētu būt, ar ko vēlēsies saistīt savu dzīvi. “Ļaušos! Viss atnāk pats tieši tad, kad tam ir jāatnāk. Turklāt stiprie nepazudīs arī 2012. – pasaules gala gadā. Man ir pašai sava grupa, kas jau ir milzu negaidīts sasniegums. Necerēti un spēcīgi. Dzīve mani savedusi kopā ar ārkārtīgi talantīgiem un pazīstamiem Latvijas mūziķiem. Vasarā uzstājāmies ar nelielu koncertprogrammu Dailes teātra kafejnīcā. Latiņu uzlikām. Tagad strādājam, radām oriģinālmūziku, lai atkal visus pārsteigtu. Gan jau savus puišus atrādīšu arī smilteniešiem. Ceru mūs visus saturēt kopā un visiem parādīt, kas ir Kristīne Timermane,” sarunas noslēgumā saka Kristīne.
