Latvijas iedzīvotāji grib dot ieguldījumu Latvijas simgadei. Arī es. Tāpēc šogad atsaucos Valsts valodas centra aicinājumam un kļuvu par centra sabiedrisko palīdzi. Iesaistoties rūpēs par pareizu valsts valodas lietošanu, ar gandarījumu secināju, ka jau Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā arī citi novadnieki stingri iestājušies par valsts valodu. Dokumentu krājumā „VĒSTULES. CEĻŠ UZ VALSTS VALODU” varam lasīt, ka gan Smiltenes bērnudārza darbinieki, gan smiltenieši V. Mangale, M. Gulbe, Bāliņu dzimta, A. Deiča, Puriņa, Lekse, M. Kalniņa un citi jau 1988. gadā prasījuši, lai latviešu valodai piešķir valsts valodas statusu Latvijas teritorijā. Mēs vēlamies lasīt, rakstīt un runāt savā mātes valodā. Arī uzklausot un vēsturei saglabājot represēto atmiņas, tās caurvija šo ļaužu sapnis – atgriezties brīvā Latvijā un runāt latviešu valodā. Palasiet Smiltenes novada represēto atmiņu stāstus grāmatā „Kāpēc”, lai šo sapni saglabātu paaudžu paaudzēs.
Garīgi bagātinoši iespaidi bija gūstami Baznīcu nakts pasākumos Smiltenē katoļu, luterāņu, pareizticīgo baznīcās. Ļaudis tajās bija gaidīti un uzzināja daudz vēsturisku ziņu par kristietības attīstību mūsu pusē. Arvien priecē koncerti luterāņu baznīcā. Arī baznīcas ir ceļā uz Latvijas simtgadi. Tās attīstās un mainās. Reiz skumjā brīdī izejot no kapsētas, varēju piesēst uz soliņa baznīcas pagalmā un ceļu man neaizšķērsoja sēta. Priecēja, ka uz soliņa var piesēst jebkurš – bagāts vai nabags, īpašnieks vai bezpajumtnieks, dzīves pabērns vai veiksminieks. Šie brīvi pieejamie katoļu baznīcas soliņi simbolizē baznīcas iekļaujošo attieksmi pret sabiedrību.
Svētīgu darbu, pievēršot uzmanību dažādām problēmām, veic „Ziemeļlatvija”. Ingūna Johansone un viņas komanda labā literārā latviešu valodā brīvi pauž dažādus viedokļus. Sarunās, „kas nepieciešamas kā kafija” (S. Sinka), atklājam daudz jauna un neievērota. Manuprāt, ļoti interesanta un profesionāla bija S. Pētersones sagatavotā informācija par darba iespējām šeit. To lasot, varēja ieskicēt turpmāko saprašanās saiti starp darba devējiem un darba meklētājiem, starp „paēdušajiem” un „neēdušajiem”. Paldies S. Ozolai par vienkāršajām un praktiskajām receptēm lečo zupai, kura tagad silda un dod mundrumu mums. Paldies arī par informāciju par Smiltenes peldbaseinu, par seniori Ainu Brikmani, kuras dzīve „tālu no labklājības” (S. Pētersone) un citām aktualitātēm. To zināt ir svarīgi mums visiem. Brīva dažādu viedokļu paušana „Ziemeļlatvijā” – tieši tas ir avīzes būtiskakais ieguldījums Latvijas simtgadei.
— Margita Krišjāne
