Vienu no manas dzīves notikumu mozaīkas krāsainākajiem laukumiem aizņems piedzīvotais un redzētais draudzenes Ilzes kāzās.
Vienu no manas dzīves notikumu mozaīkas krāsainākajiem laukumiem aizņems piedzīvotais un redzētais draudzenes Ilzes kāzās. Mūžīgās mīlas zvēresta ceremonija notika saulainā septembra sestdienā Tukuma novada Jaunpils pilī. Kāzu svinības noritēja viduslaiku stilā. Ja latviešu tautas kāzu tradīcijas ir daudzmaz zināmas, tad viduslaiku kāzu norise bija miglā tīta.
Kāzu ceremonijas vietai jaunā pāra dzīvē ir simboliska nozīme, jo šeit Ilze un Jānis viens otru ieraudzīja un satika pirmo reizi. Ilze ar saviem draugiem apceļoja Latvijas pilis, un arī Jānis ar draugiem darīja to pašu.
Vieta, kur svinēt mīlas ugunīs degošu siržu savienošanos
Ikviens kāzu viesis no jaunā pāra vedējiem Ilzes un Valda saņēma bukletu ar informāciju par Jaunpils pili un kāzu programmu. Izrādās, ka Jaunpils pils pāris gadsimtus kalpojusi Livonijas ordeņa vajadzībām un veiksmīgi pārcietusi bruņinieku ālēšanos un nemitīgās dzīres. Kad 16. gadsimtā Livonijas ordenim bija gals klāt, pils nokļuva barona fon der Rekes dzimtas īpašumā. Ar bagātību un karotmāku izslavētā dzimta pilī valdījusi teju četrus gadsimtus. Viens aizdomīgs tips — Matiass fon der Reke 1605. gadā pamanījies kaujā sadot pa mizu pat pašam zviedru karalim Kārlim IX. Otrs leģendārs fakts — te dzīvojusi pār trejdeviņām zemēm izslavētā dzejniece un spalvas virtuoze Elīza fon der Reke, kas bijusi draugos ar pašu diženo dzejnieku J. V. Gēti. Dāma vēsturē iegājusi arī ar savu aso prātu, nosūtot brīdinājuma vēstuli un šādi palīdzot ķeizarienei Katrīnai II atmaskot starptautisko krāpnieku Kaliostro, kurš mistiskos seansos bija savārījis ziepes Kurzemes hercogistē un devies tās brūvēt uz Pēterburgu.
Baroniem pils piederēja līdz 1920. gada agrārajai reformai. Pils daudzkārt pārbūvēta un degusi, bet tā palikusi nemirstīga. Pēc tam pilī bija skola. Otrā pasaules kara laikā tur atradās vāciešu kara lazarete. Padomju gados varasvīri viduslaiku pili atrada par labu esam lopkopības izmēģinājumu stacijai. Tagad pils atguvusi seno laiku godību un vēsturē ieies kā vieta, kur svinēt divu mīlas ugunīs degošu siržu savienošanos.
Par apprecēšanos vēstī lielgabala blīkšķis
Ilzes un Jāņa jestrās viduslaiku kāzas notika sestdienas pievakarē ar apsveicēju pulcēšanos pils pagalmā. Neviens īsti nezināja, kāda izskatīsies līgava. Pirmo reizi ieraugot jauno pāri, kurš smaidot no saviem apartamentiem nāca pāri pils laukumam, viesi bija patīkami satraukti un pārsteigti. Līgava bija tērpusies bezgala skaistā tērpā— no lina auduma šūdinātā kleitā, kuru klāja sūnu zaļš tilla apmetnis, bet līgavainis — melnās ādas biksēs, lina kreklā un zābakos ar rievotu zoli. Līgavas matus rotāja dzīvs rozes zieds, bet rokās viņa cēli turēja līgavas pušķi. Tas bija darināts no gaiši zaļām rozēm. Arī jaunā pāra vedēji bija tērpušies atbilstoši viduslaiku ieražām. Pirms jāvārda došanas vienā no pils kamīnzālēm notika saderināšanās. Zāles grīda bija rožlapiņām kaisīta, bet ceremoniju vadīja atraktīvā pilskundze ar saviem palīgiem. Klausoties viduslaiku serenādes, kuras ģitāras pavadījumā izpildīja dziesminieks melnā samta tērpā, ne viens vien viesis, tostarp arī es, noslaucīja pa nodevīgai asarai. Pēc saderināšanās ceremonijas viesi pa šaurām un līkumotām kāpnēm kāpa pils tornī, kur notika laulības noslēgšanas ceremonija. Degot baltām svecēm, smaržojot rožlapiņām un skanot sentimentālām mīlas dziesmām, Ilze un Jānis mija viņiem vien īpaši kaltus laulības gredzenus. Pēc ceremonijas jaunais pāris un viesi kāpa pils vīna pagrabā. Jaunajam vīram bija jāiztur pilskundzes smalkie un ar zemtekstiem bagātie uzdevumi. Ja jaunais vīrs sadomās doties karā, tad jaunajai sievai vīra šķēpam jāpiesien savas labākās un skaistākās kleitas piedurkne. Pārrodoties no karagājiena, netīrā un asinīm slacītā piedurkne sievai jāpiešuj atpakaļ kleitai un jābūt lepnai, ka viņai ir tik drosmīgs un varens vīrs. Viduslaikos gandrīz neviens bruņinieks neprata rakstīt, bet viņa sirdsmīļotā — lasīt. Jānim uz galda izlietā sarkanvīnā bija jāprot uzrakstīt vārds “mīlu”, savukārt Ilzei tas bija jāsaskata un jāizlasa. Dodoties karā, vīram noteikti vajadzēja parūpēties par sievas tikumību. Šim nolūkam lieti noderēja no dzelzs kalta tikumības josta, kas aizslēdzama ar īpaši smalku piekaramo atslēgu. Drosmīgākās daiļā dzimuma pārstāves jostu varēja piemērīt un pārbaudīt, vai tā tik tiešām sargā sievietes tikumību. Pēc jautrajām izdarībām viesi, paceļot māla krūkas ar bezgala garšīgu pils vīnu, jaunajam pārim vēlēja laimi un saticību. Pēc tam visi devās uz pils pagalmu, kur par Ilzes un Jāņa precībām visai pasaulei vēstīja lielgabala blīkšķis.
Viens otram raksta vēstuli
Pēc fotografēšanās un skaļajām ovācijām par lielgabala skaļumu viesi un jaunais pāris sēdās motorizētos bērīšos un devās uz pāris kilometru attālajiem Kartavkalniem, kur aiz baronlaikos stādītas varenas lapegļu alejas Biktsupītes krastu ielokā slejas sensenais zemgaļu pilskalns, iespējams, pati Indriķa hronikā pieminētā Babote. Pils ar visu zemgaļu virsaiti, kurš nav gribējis padoties krustnešiem, nogrimusi, bet kalns ir vietā un tīri labs jaunā pāra godināšanai. Degot lāpām un ugunskuram, skanot viesu dziedātajām latviešu tautas dziesmām, Jānis un Ilze uz pagalēm uzrakstīja tās rakstura īpašības, no kurām laulības laikā vajadzētu atbrīvoties. To pašu darīja arī jaunā pāra vecāki. Pēc tam aprakstītās pagales ielika ugunskurā sadedzināšanai. Pēc gada jaunā sieva un vīrs dosies uz pilskalnu, lai atraktu pudeli, kurā Ilze un Jānis ielika viens otram rakstītu vēstuli. Rakstu darbu starpā viesi ēda Ilzes krustmātes ceptās mutē kūstošās smalkmaizītes un pīrādziņus, klāt piedzerdami šampanieti.
Pēc atgriešanās kāzinieki pulcējās bruņinieku zālē pils pirmajā stāvā. Tur viņus gaidīja vēl viens pārsteigums. Mielasta galds bija klāts viduslaiku stilā ar “vien’ maz’ cuciņ'” un ar visu mizu ceptiem tupeņiem, ar sutinātiem kāpostiem, ceptām vistām, biezpiena aizdaru un svaigu gurķu salātiem. Apēdot sivēna sāna gabaliņu ar pāris kartupeļiem un kāpostiem, vēders kliedza par pārēšanos. Jaunais pāris uzstāja, ka gaļa jāplēš un jāēd ar rokām. Ja sākumā viesi kautrīgi, rokas slaucīdami salvetēs, mielojās ar gaļu, tad vakara gaitā tas nevienam vairs nesagādāja problēmas. Viesi no māla krūkām dzēra vīnu vai alu. Jautrās dzīres kuplināja jaunā pāra ģerboņa tapināšana, bruņinieku turnīrs ar vienas dāmas piedalīšanos alus dzeršanā no raga, kartupeļu divkaujas, dāmu spēkošanās kreļļu vēršanā, lielā balonu kauja un mēģinājumi kāzu maršu izdabūt no ducekļa (viduslaikos dēvēts par zobu spēlēm). Pusnaktī jauno pāri iesvētīja sievas un vīra kārtā. Vedējtēvs vīram uzvilka īstu bruņukreklu un uzdāvināja mūzikas instrumentu, ar kura palīdzību viņam no rītiem būs jāmodina jaunā sieva. Savukārt sieva saņēma ģimenes finanšu ministra amatu. Izturīgākie viesi ballējās līdz pirmajiem saules stariem.
Braucot mājās, priecājos par draugiem, jo viņi vienu no svarīgākajām dienām mūžā bija pratuši noorganizēt tik neparasti, lai tā visiem paliktu spilgtā atmiņā. Pazīstot Ilzi un Jāni, varu teikt, ka viņi savās kāzās bija patiesi un nesamāksloti — bez liekas uzspēles un patosa.
