Ingūna Johansone
Šis gads “Ziemeļlatvijai” paiet 90. jubilejas zīmē. Par godu šim notikumam intervējam bijušos laikraksta galvenos redaktorus. Pirmās intervijas jau publicējām pavasara pusē, kad gatavojāmies lielajai jubilejai 13. jūnijā. Rudens ir īstais laiks, lai atsāktu sarunas par “Ziemeļlatviju”. Mans sarunu biedrs ir Vents Armands Krauklis, kurš bija laikraksta galvenais redaktors no 1992. gada marta līdz 2000. gada maijam.Vents nenoliedzami ir spilgta personība, tik spilgta, ka pat tad, kad viņš vairs nebija redaktors, bet jau domes priekšsēdētājs, ne viens vien cilvēks Kraukļa vārdu turpināja saistīt ar „Ziemeļlatviju”. Un mēs par to dusmojāmies. Šobrīd šķiet, visi zina, ka Vents Armands Krauklis ir Valkas mērs, bet mūsu saruna nebūs par šodienu, tā būs par gadiem, kad Latvijā daudz kas mainījās, un tieši šajā laikā laikraksta “Ziemeļlatvija” grožus turēja Vents.
Teikšu godīgi, kad kolektīvā dalījām, kuram kuru redaktoru intervēt, pieteicos rakstīt Venta atmiņas tā iemesla pēc, ka tieši viņš mani 1993. gada 1. septembrī pieņēma darbā par žurnālisti. No savas pirmās līdz viņa pēdējai darbadienai redakcijā esam strādājuši kopā, taču izrādījās – šī nav viegla intervija, jo par visu, ko atceras, vērtē un runā Vents, man ir savas atmiņas un arī viedoklis. Šis personiskais skatījums, protams, traucē, tā vien gribas pierakstīt – nu nē… es domāju, ka bija tā. Savas emocijas un atmiņas atstāšu uz laiku, kad tiks dots vārds man pašai.
-Es ļoti labi atceros, cik nejauši es nokļuvu redakcijā, bet kāds bija tavs ceļš uz redakciju? Kā jauno speciālistu jau tevi te neatsūtīja.-Toreiz man bija kādi 19 vai 20 gadi un es piestrādāju Valkas 2. vidusskolā par kurinātāju. Tas bija melns, smags darbs. Mans pamatdarbs bija mūzikas skolā, bet tieši kurinātavā Valkas radošā sabiedrība reizēm ieradās uz saviesīgām darīšanām. Man liekas, tie bija Ziemassvētki, gāja mums visai jautri un, ja nejaucu, Aldis Dubļāns ieteicās, ka man vajag pamēģināt kaut ko avīzei uzrakstīt. Es pirms tam biju padarbojies televīzijā, jauno korespondentu skolā, un, kā varēja nojaust, viņš jau ar Silviju (Silvija Dorša – toreizējā laikraksta redaktore) bija runājis, ka ir tāds jauns čalis, kas varētu rakstīt. Es aizgāju uz redakciju, man lūdza uzrakstīt dažus rakstiņus. Jāteic, ka rakstīšana man tiešām vienmēr ir padevusies. Tad Silvija piedāvāja man kļūt par teletaipistu. Katrā redakcijā tais laikos bija teletaips un štata vieta. Tā bija tāda elektriska rakstāmmašīna, uz kuru pienāca ziņas. Pēc mūsdienu sapratnes, tas ir līdzīgi, it kā tagad kāds sekotu līdzi ziņām internetā. Es pieļauju, ka tas bija 1983. vai 84. gads – stagnācija, ļaudis saprata, ka viss ir galīgi garām, bet tēloja, ka viss ir kārtība, un nekas neliecināja, ka varētu kaut kas mainīties. Mēs gājām uz “Reflex” (foto klubs Valkā), kur bija tā brīvā kopiena, kur pulcējās radošā Valkas sabiedrība, runājām, klausījāmies mūziku bohēmiskā gaisotnē. – Bet kā tu no teletaipista par redaktoru kļuvi? Pa vidu jau biji arī žurnālists.- Garš ceļš. No teletaipista kļuvu par žurnālistu, strādāju rūpniecības nodaļā, vadīju vēstuļu nodaļu, taisījām literāro lapu. Es biju diezgan iniciatīvas bagāts un droši vien ne viegls darbinieks. Allaž gāju ar kādu ideju, un tad man skaidroja, kāpēc to avīzē nevar. Bet kaut ko interesantāku darījām. Lielākas intervijas sākām taisīt, piemēram. Tas notika tā, ieliku kasešu magnetofonu ar mikrofonu mugursomā un devos pie Raimonda Paula vai uz “Liepājas dzintaru” kā žurnālists. Tas tajā laikā bija kaut kas rajona avīzei netipisks. 1988. gadā ieguvu titulu “Gada labākais Latvijas jaunais žurnālists”. Tad sākās Atmoda. Paralēli bija muzicēšana kapelā “Bumerangs”, un es jau biju zvaigne, kuru pazina. Cepuri nost, ka avīzē man deva brīvu režīmu, kaut esmu tāds cilvēks, ja apsolu, tad beigās arī uzrakstu, bet uz vietas redakcijā biju salīdzinoši ļoti maz. Tas bija “Bumeranga” zelta laiks. Atmodas sākuma posmā redakcija dalījās aptuveni uz pusēm. Daļa bija pārliecinātie komunisti un otra daļa, no mūsdienu pozīcijām skatoties, gaišie spēki. No tiem daļa bija arī partijā. Es partijā nebiju, bet komjaunatnē gan. Mēs “Bumerangā” bijām ļoti brīvdomīgi, bet arī aizņemti, tāpēc sākumā gaidījām, kad Valkā, līdzīgi kā citviet Latvijā, dibināsies Tautas fronte, taču kā nekas nenotika, tā nenotika. Redakcijā arī neko par to nedzirdēja, vien to, ka Bondareva (partijas komitejas 1. sekretāre) teikusi, ka Valkā Tautas fronte būšot pār viņas līķi. Nekas neatlika, kā ņemt to lietu savās rokās. Mēs izdomājām viltīgu gājienu. Tai laikā pirmo lapu allaž saskaņoja ar partijas komiteju. Redaktore Silvija Dorša bija dekrētā, viņas vietā bija Mārīte Dzene. Un ar Mārīti mēs sarunājām, un cepuri nost viņas drosmei, jo tobrīd pilnīgi nevarēja zināt, kā notikumi pagriezīsies, kad atbildīgā sekretāre, kas bija pārliecināta otrās puses pārstāve, aizies prom, nomainīsim ziņu par puķu izstādi pret aicinājumu dibināt Tautas fronti. Es rakstīju tekstu, Ērika Sjademe pa kluso tipogrāfijā izmainīja maketu. Arī viņa ļoti riskēja. Nākamajā dienā partijas mājā bijusi tāda bļaušana, ka skanējis viss laukums, kā tas var būt, ka kaut kas tāds nopublicēts. Bet tas vilciens jau gāja uz priekšu un notikumi risinājās strauji, tos apturēt nevarēja. Mani ievēlēja par priekšnieku, jo neviena cita tai brīdī nebija. Tad sākās visas valdes, darīšanas un avīzei palika arvien mazāk laika. Bondarevu nomainīja Edgars Gailītis. Gods kam gods, Edgars Gailītis parakstīja saskaņojumu, ka Tautas fronte nodibina savu biļetenu. Tā tapa Tautas frontes informatīvais biļetens “Ziemeļlatvija”. (TF biļetens iznāca no 1989. gada oktobra līdz 1991. gada oktobrim – redakcijas piebilde.) Aldis Dubļāns taisīja maketu, palūdzām, lai rubrikas uzzīmē karikatūrists Agris Liepiņš. Tas bija laiks, kad paralēli faktiski iznāca divas avīzes – “Mūsu Zeme” un “Ziemeļlatvija”. Es Tautas frontes izdevumā daudz rakstīju pats, tieši par tādām vēsturiskām tēmām. Vēl arī Aldis, arī citi kaut ko uzrakstīja. No „Mūsu Zemes” es aizgāju prom uzreiz, bet kontakts, protams, ar redakciju palika. Atceros, ka „Mūsu Zeme” kioskā maksāja 3 kapeikas, bet „Ziemeļlatviju” mēs tirgojām par 20 kapeikām, jo kurš gan lai šo izdevumu uzturētu? Nekādu sludinājumu jau mums nebija, bet pārdošanas ienākumi sedza faktiskos izdevumus, tai skaitā algu man. Tas bija arī laiks, kad vienu brīdi valstī nebija papīra un Strenču MRS mums palīdzēja, tad „Mūsu Zemei” tā trūka un mēs palīdzējām viņiem. Darbā skaitījos „Ziemeļlatvijā”, bet ar „Mūsu Zemes” redakciju visu laiku sadarbojāmies, dodot informāciju par Tautas frontes aktivitātēm. Redakcijā bija arī aktīva Tautas frontes grupa. Vienkārši „Mūsu Zemē” nevarēja tolaik vēl publicēt tādus materiālus, kā to varējām Tautas frontes biļetenā. Mūsu lepnums ir par to, ka mēs faktiski bijām otrā avīze aiz „Atmodas” un pirmā ārpus Rīgas, kas varēja rakstīt, ko gribēja. Drošībnieki, protams, tajā laikā strādāja nopietni, arī man zvanīja uz mājām, baidīja, bet tajā vecumā īsti nenovērtējām risku. Man taču tolaik bija tikai 24 gadi. Ja tā padomā, mūsdienās jaunieši ap to laiku vēl meklē savu vietu un ko īsti darīt.- Aizrunājāmies par pārmaiņu laikiem, bet mani taču interesē, kā tu no Tautas frontes biļetena ar nosaukumu “Ziemeļlatvija” darbinieka kļuvi par vēsturiskā rajona laikraksta, ko toreiz sauca “Mūsu Zeme”, galveno redaktoru?- Toreiz rajona avīzes bija iespēja privatizēt. Man šķiet, tā bija Aira Vjažēviča, kura man pateica, ka redakcijas kolektīvs nevar vienoties un vai es negribu uzņemties vadību. Tad es padomāju, ka tiešām, kāda loģika, ka ir divas avīzes, un iesaistījos. (Par galveno redaktoru V. A. Krauklis kļuva 1992. gada martā – red. piebilde.) Sākotnēji tā privatizācija bija tāda, ka daļas piederēja rajona padomei un pilsētas domei un man personīgi. Tad bija liela borģele ar viņiem, jo, protams, neviens negribēja neko ieguldīt attīstībā, līdz es dabūju Mārtiņu Sīmani no Amerikas, kurš burtiski pār plecu atveda uz redakciju pirmo Macintosh datoru. Tā bija vesela epopeja, un atkal mēs faktiski bijām pirmie ārpus Rīgas, kas sāka strādāt ar datoru. Tajos laikos tas bija kaut kas. Es ar Mārtiņu iepazinos Čikāgā “Bumeranga” tūres laikā un burtiski sakūdīju viņu. Kādu laiku Mārtiņš strādāja Valkā, maketēja, aktīvi iesaistījās visādos jautros pasākumos. Paralēli tai laikā izdevām mūzikas žurnālu “Pastnieku Iela” un rīkojām balles ar visādām zvaigznēm, kā “Jumprava” un daudzām citām grupām. Tas ir atsevišķs filmas vērts stāsts. -Tu biji redaktors un direktors vienā personā. Parasti medijos saturs un finanses tiek nodalītas, bet tie bija citi laiki un citi tikumi – bija jāmācas darīt pa jaunam.- Pakāpeniski avīze mainījās. Arī darbinieki. Aivars Zilbers aizgāja, bet vietā nāci tu, pēc tam Inga Karpova. Es vienmēr esmu uzskatījis, ka cilvēkam jādod iespēja. Sākotnēji jau nekādas diži labās rakstītājas nebijāt, bet tikai darot var iemācīties. Tad diemžēl redakcijai bija jāiet prom no mūsu mīļajām mājām Rīgas ielā 13, jo telpas nopirkt nevarējām un pārcēlāmies uz Ausekļa ielu.- Ar tavu iesaistīšanos avīzes biznesā kardināli mainījās ļoti daudzas lietas. Sapludināta tika laikraksta izdošana un dažādas uzņēmējdarbības formas. Uzreiz teikšu, ka tas nav viennozīmīgi vērtējams pasākums.Vēl šobaltdien mums jāskaidro, ka laikraksts “Ziemeļlatvija” un SIA “Ziemeļlatvija” ir nesaistītas lietas.- Pirmais, ko sākām darīt paralēli avīzei bija jau pieminētā “Pastnieku Iela”, tad tā pārtapa par “Ielu”, bet, kad interese par mūzikas izdevumiem cilvēkiem zuda, izdevām krustvārdu mīklu izdevumu. Tad bija veikals “Vivo”, “Kodak” un pasākumu rīkošana. Laiku pa laikam atceros, cik tās „Ziemeļlatvijas” balles bija foršas – nominējām skaistumkaralienes un stiprākos puišus. Tas viss bija vērsts uz to, lai nopelnītu papildu naudu klāt. Gada notikums bija aptauja par populārāko pašdarbības kolektīvu. Tie bija fantastiski koncerti, kad pašdarbnieki jutās novērtēti. Tagad daudzi izjūt nostalģiju, jo tik lielu pasākumu, kur satikties tik kuplā skaitā, vairs nemaz nav. Mana vīzija bija, ka avīze nav tikai avīze, laikrakstam mazā sabiedībā jāspēlē lielāka loma, un to centāmies darīt. Ar šodienas acīm skatoties, redzams, ka bija arī kļūdas, jo, ja dara, tad arī kļūdās. O, jā, mēs taču taisījām arī TV raidījumu “Superviktorīna”. Es domāju, ka ne toreiz redakcijas darbiniekiem, ne tagad domē strādājošajiem nav viegli, jo man to ideju ir tik daudz, tās reizēm ir neordināras un, šķiet, kam to vajag, bet daudz labu lietu izdarījām. Varbūt kāds arī redakcijā paburkšķēja, bet tas dabīgi.- No redaktora pārtapi par politiķi. Parasti šīs divas nozares – mediji un vara – ir pretnostatījumā. Tas ir tāds nerakstīts žurnālistu likums, ka medijos strādājošie politikā neiet.- Es jau nemaz tik ļoti nealku kandidēt vēlēšanās. Mani uzrunāja, un es sāku domāt, ka esmu ļoti daudz kritizējis pašvaldību un Latvijā tā ir izplatīta prakse – ir daudz kritizētāju, bet maz to, kas dara. Es pats biju rakstījis, ka attīstība Valkā ir vāja, un tas bija zināmā mērā izaicinājums, uz ko arī mani aģitatori uzspieda, tad ej un pierādi, ka var kaut ko izdarīt labāk. Es ilgi šaubījos. Sākumā vēl manī bija ilūzija, ka atliks laika arī kam radošam, bet kad iejūdzies pašvaldības darbā, tad nekam citam patiesi laika neatliek.- Tu avīzē bija lielu pārmaiņu laikā. Pats kā žurnālists biji stingras cenzūras laikos, pēc tam vadīji laikrakstu, kad varēja rakstīt brīvi, ko vēlies.- Man vienmēr ir gribējies, lai avīze ietekmē reālo dzīvi, cilvēku domas, lai tā nav tikai sausa informācija, kur kas noticis. Man daudzi ir teikuši, ka padomju laikā viņi ir labi jutušies, es noteikti nejutos labi, jo man tas, ka domā vienu, bet jāraksta kas cits, radīja ļoti lielu diskomfortu. Un līdz ko tu mazliet brīvāk kaut ko uzraksti, jo es centos rakstīt tā, lai nav kauns, tu dabū par to pa galvu, un tas man ārkārtīgi morāli nepatika. Kad bija iespēja taisīt Tautas frontes avīzi, tas tiešām man bija ārkārtīgi svarīgi, ka varu rakstīt, ko vēlos. Varēja saukt lietas īstajos vārdos. Kad avīzes apvienojās, man gribējās, lai ir līdzīgi, lai nav tādu tabu tēmu un lai rakstot mēs ietekmētu sabiedrisko domu, jo vēl jau nebija brīvība pilnībā iegūta. Iespējams, bieži žurnālistiem nebija viegli, īsti nesaprata, ko es no viņiem gribu, turklāt man visu gribas ātri un tūlīt, bet citiem vajag visu apsmadzeņot, pārdomāt. – Nav noslēpums, ka tu esi visai neordinārs cilvēks, pilns visādām idejām, reizēm ne uz zemes stāvošām. Tev viegli ir sastrādāties ar cilvēkiem, uzticēties viņiem? Es jau, protams, atceros, kāds tu biji priekšnieks, bet šī ir intervija ar tevi, ne mani, tāpēc to jautāju tev. – Ir lietas, kur svarīgas nianses, īpaši, ja runa ir par rakstu, kur jāizskaidro cilvēkiem tā, lai viņi izprot pareizi. Tad es rakstīju pats. Arī tagad es rakstu par tēmām, piemēram, par Latvijas aizsardzību, kuras man ir svarīgas, bet kuras, manuprāt, neatspoguļo tādā kontekstā, kā es uzskatu, ka vajag. Es domāju, ja pateikšu tieši tā, kā es domāju, cilvēki pareizāk to uztvers. Tai pat laikā es uzskatu, ka darbiniekiem ir jādod iespēja darīt. Domāju, ka gan toreiz, gan tagad es uzticos cilvēkiem, ļaujot darīt, bet lielo līniju es kontrolēju. Neatceros, ka būtu teicis žurnālistam, ka man nepatīk viņa domas vai ka viedoklis ir galīgi garām, jo tas būtu pilnīgi nepareizi, ja visi rakstītu, kā Krauklis domā vai Krauklis grib. Nav tā, ka visu gribu kontrolēt. Arī tagad reizēm man prasa kādu sīku lietu, bet es nemaz to nezinu. Tas ir kāda konkrēta darbinieka kompetencē. Ja visu vēlēšos zināt, kontrolēt ar pašvaldību saistīto, tad jau jānošaujas. Vadītāja pienākums ir iejaukties brīdī, kad redzi – kāds brauc pilnīgi grāvī. Tad es rādu – te ir grāvis un mēs tūliņ tai būsim iekšā. Līdz tam cilvēkam ir jāļauj pašam darīt. Arī kļūdīties un sakaitināt citus. – Es ļoti labi atceros, kā tu pie maniem rakstiem reizēm rakstīji galā P.S. savā vārdā. Neatminos, ka vēl kādreiz ko tādu esmu presē redzējusi. Turklāt rakstos žurnālists savu personīgo viedokli nepauž, tu šos žanrus miksēji. Pārsvarā tas bija pie rakstiem par pašvaldību. Tagad esi barikāžu otrā pusē. Kā tu tagad jūties, kad žurnālists uzraksta, bija jau labi, bet ir, kas domā, – varēja labāk.- Jā, citreiz tas ir kaitinoši. Bet viskaitinošāk ir, ka ir faktu kļūdas. Arī mēs ar to cīnījāmies, un es saprotu tagadējo ražošanas procesu, apjomu un steigu, bet tas kaitina. Katram vērtējums var būt atšķirīgs, tas ir normāli, bet ne faktu kļūdas. Vēl kaitinoši ir tas, kas ir visas Latvijas žurnālistikas problēma, ka par lielām lietām vērtējuma nav vispār vai tas ir divās rindiņās, bet par tādu sīkumu, kas neko nemaina, tiek uztaisīta pirmās lapas ziņa. Tā ir vieglāk. Ja domes sēdē ir četras nopietnas tēmas un tad ir kāds kašķis, kas nav nemaz nekāds nozīmīgais, tad lielā ziņa, protams, būs šis kašķis. Tas nav labi.- Nu es te varētu nopietni tev oponēt. Lielās lietas, kas mūsu valstī notiek paslepus, atklātībā izceļ tieši žurnālisti. Un tie nav sīki kašķi. Arī “Ziemeļlatvijas” kontā ir vairākas nopietnas problēmas, ko esam aprakstījuši un līdz ar to panākuši lietu pozitīvu risinājumu. Atceros, senajos laikos pēc rakstiem par kādu problēmu Valkā pašvaldības vadītāja mūs allaž apveltīja ar padomiem, ka jāraksta par globālām lietām, kā valsts nedara, kā vajag, nevis visu laiku par apkuri vai citiem “sīkumiem”.- Nu es nesaku, ka “Ziemeļlatvijai” jāraksta par Saeimu, bet par lietām, kas pie mums tiešām ir svarīgas. Es joprojām uzskatu, ka redakcionālā neatkarība ir ļoti svarīga, un es neiedomājos, ka varētu ko tādu kādam no redakcijas teikt. Arī savas daļas es pārdevu nevis naudas dēļ, bet principa dēļ, jo uzskatu, ka nav labi, ja esi amatā un daļēji esi avīzes īpašnieks. – Jā, tas ir vēl viens būtisks temats. Cilvēki joprojām jauc divas lietas – laikrakstu “Ziemeļlatvija” ar SIA “Ziemeļlatvija”. Jāpiebilst, ka SIA “Ziemeļlatvija” ir tavs privāts uzņēmums un tam, kopš pārdevi daļas un bizness sadalījās, nav nekādas saistības ar laikrakstu. Mūsu izdevējs ir SIA “RPD”. Un šāds kalambūrs ar nosaukumiem jauc galvu. Kāpēc tu nepārdevi savas daļas darbiniekiem, līdzīgi kā tas ir citur, kur darbinieki kļuva akcionāri?- Ja godīgi, man nešķita, ka redakcijā kāds gribētu pirkt daļas, jo tā iepriekšējā pieredze, kad mani uzaicināja iegādāties avīzi, bija tāpēc, ka neviens negribēja uzņemties vadību.- Redzi, tu mēdz izdomāt pats, ko kāds gribētu vai negribētu? Atceries, mēs mēdzām tev teikt – Kraukli, mēs neredzam, ko tu tai savā galvā domā, pasaki mums. Un tad reizēm tu teici – vai tad es jums neteicu? Nē, neteici!- Jā, varbūt, jo reizēm es izspriežu, kā tas ir, balstoties uz iepriekšējo pieredzi. Tā tas bija arī saistībā ar avīzi. Akcijas ir rūpes. Un vairāk cilvēku vēlas vienkārši strādāt, nevis rūpēties par uzņēmuma attīstību.- Tu kļuvi par mēru un savas daļas nopārdevi akciju sabiedrībai “Diena”. Tad sākās citi laiki “Ziemeļlatvijā”, kļuvām par liela koncerna sastāvdaļu.- Tā laika “Diena” tika uzskatīta par brīvās preses etalonu. Katrā ziņā šķita, ka no avīzes interešu viedokļa tas ir tas labākais. – Es nemaz ar nevelku uz to, ka tas bija nepareizs lēmums. “Dienas” paspārnē mēs ļoti daudz iemācījāmies, un šī skola jūtama joprojām.- Solījumi investēt bija milzīgi, bet tie kaut kur daļēji pazuda. Protams, kaut kas tika ieguldīts, bet ne tajā apjomā, par ko mēs vienojāmies.- Nu domāju, ka lielu lomu nospēlēja cilvēciskais faktors, jo par “Ziemeļlatvijas” direktoru iecēla Gulbenes avīzes direktoru un šim cilvēkam bija pilnīgi cits skatījums uz attīstību nekā varbūt pašiem īpašniekiem. Tie bija ļoti stresaini laiki redakcijas darbiniekiem, bet galgalā mēs savu taisnību panācām un no direktora tikām vaļā.- Jā, daudz nevajadzīgas malkas tika salauzts tīri nepareizas kadru politikas dēļ, un “Ziemeļlatvijas” darbinieki no tā cieta. Bet idejiski tas bija pareizs lēmums, jo jebkurā gadījumā tas bija attīstošs virziens.- Varbūt vēlies pieminēt kādus konkrētus cilvēkus redakcijā.- Mana darbaudzinātāja redakcijā bija Ilga Sudraba. Kaut arī viņa bija partijas nodaļas vadītāja, bet ļoti gaišs cilvēks. Viņa mani laiku pa laikam izglāba situācijās, kad citās redakcijās es darbu būtu zaudējis. Ir vēl otrs stāsts, un es pat nezinu, kurš bija tas mans glābējs. Partijas 1. sekretāre ļoti negribēja, lai mēs svinam Jāņus, tāpēc viņa izdomāja, ka vienīgais veids, kā panākt, lai tā svinēšana izjuktu, jo oficiāli aizliegt viņa šos svētkus nevarēja, ir nolikt, ka Jāņu rītā pulksten 8 būs sapulce. Protams, es aizbraucu uz Kārķiem, tur īsta lauku balle līdz 5 rītā. Atbraucis Valkā, es sapratu, ka mājās iet vairs nav vērts un pa taisno devos uz redakciju. Uz rakstāmmašīnas uzrakstīju tekstu apmēram, ka Jāņi ir labi svētki un jābūt stulbam, lai pēc Līgo vakara liktu sapulces. Saliku visiem uz galda un aizgāju uz mājām gulēt. Nākamā dienā, protams, es apzinājos, ka darbu esmu zaudējis. Bailīgi nācu uz redakciju, bet tur pilnīgs klusums. Izrādās, kāds, kurš bija Jāņu rītā pirmais pēc manis uz darbu atnācis, tās manas zīmītes no galdiem bija savācis un izmetis. Tā es saglabāju darbu, bet kurš mani izglāba, nezinu šobaltdien. Bet liels paldies viņam. – Par kolektīvām tradīcijām runājot, es labi atceros, ka tu ieviesi tradīciju svinēt 18. novembri un katru reizi mēs kopā dziedājām himnu. No sākuma tas šķita tā dīvaini, kā nu mēs kolektīvā pie galda dziedāsim himnu, bet tā iegājās kā laba tradīcija, un otrajā un trešajā 18. novembrī himnas dziedāšana šķita pašsaprotama.- Manā skatījumā karogs, himna
ir svēti, un tieši šie simboli liek apzināties šos svētkus. Arī pēc tam mēra amatā es daudz cīnījos, lai skolās iedibina tradīcijas, ka valsts svētkos ir jāciena karogs un himna. Arī ģimenē tā darām. Patriotiskā lieta man nav uzspēlēta, tā ir iekšējā sajūta un vajadzība. Redakcijā bija lustīgi. Forša bija Jāņu svinēšana ar dziedāšanu un rotaļās iešanu, tas viss ir vajadzīgs un baigi forši. Man bieži vien šķiet, ka latvieši ir pārnopietni. Mēs kā nācija esam pārāk koncentrējušies uz negatīvo un uz skumšanu. Es piederu pie tiem, kas uzskata, ka mums vajag vienu sēru dienu, kad pa īstam pieminam un atceramies dažādo represiju upurus. Tas, ka tik bieži formāli mēs sērojam, rezultātā devalvē šo traģēdiju nozīmi. Nevaram un nedrīkstam mēs aizmirst vēsturi, bet nevajadzētu gremdēties tikai tajā. Vairāk jākoncentrējas uz darīšanu. – Ja kāds ir mazliet priecīgāks, tad citi tā aizdomīgi uz tiem skatās un izsaka visādas piezīmes. Par redakciju jau ar allaž ir ko pateikt, jo mēs nevienos laikos neesam bijuši mierīgi un klusi.- Jā, ja kāds priecājas, tas citiem raisa aizdomas. Atceros, kā mēs pilsētas centrā visu acu priekšā svinējām Jāņus. Un visi no lielās mājas un garāmgājēji skatījās. Tas taču bija forši. Kāpēc jāslēpjas pa kaktiem? Arī domē es cenšos iedibināt uzskatu, ka dzīve ir īsa, tā ir jāsvin, bet tas nevar traucēt darbu. Svinēšana nav tikai balle, svinēt var dažādi, galvenais, lai tas rada prieku. Lielākoties no mums katra paša ir atkarīgs, kā mēs dzīvojam, kā jūtamies. – Ja tev ļautu izvēlēties tikai vienu no amatiem, kas tu vairāk gribētu būt – pilsētas mērs vai laikraksta redaktors. – Neatbildams jautājums. Man nav vienas mīļākās dziesmas un grāmatas. Un īstenībā žurnālistika un mēra darbs ir ļoti līdzīgi. Tie nav monotoni. Abos amatos jāskatās plaši. Katru dienu ir jādomā un jādara kas jauns, ja vēlies būt sekmīgs. Vienīgi mēra amatā atbildības mērogs ir plašāks. Visvairāk man žēl to cilvēku, kuri dara darbu, kas viņiem nepatīk. Tie ir nelaimīgi cilvēki. Es daru to, kas man patīk. Noslēgumā es gribētu izmantot iespēju un pateikt paldies visiem redakcijas darbiniekiem, ar kuriem kopā strādāju. Iespējams, ka tā atklāti nemaz neesmu teicis, ka tie bija brīnišķīgi gadi. Ik pa laikam iedomājos, vajadzētu sataisīt kādu bijušo darbinieku vakaru, bet tad tas viss atkal pazūd darbos un aizmirstas, tāpēc saku tagad – paldies.
