Tajā pasaules daļā, ko dziļāk skārusi civilizācija, satraukumu rada Krievijas tagadējās varas piekoptā prakse nogalinot cilvēkus citās valstīs. Šoreiz par upuri izraudzīts bijušais Krievijas militārā izlūkdienesta virsnieks Skripaļs, turklāt kopā ar ciemos atbraukušo meitu. Tā kā Lielbritānijas teritorijā līdzīgas slepkavības notikušas arī agrāk, tad premjeres un ārlietu ministra publiski paustā reakcija labi saprotama. Viena lieta, ja terorismu piekopj kāds no islāmticīgajiem nenormāliķiem, jo no šiem grupējumiem neviens neko citu negaida. Bet Krievija galu galā ir kristiešu zeme un turklāt arī eiropeiskajai kultūrai it kā piederīga.
Vai nu gribēti vai negribēti, bet minētā slepkavība notikusi laikā, kad Krievija gatavojās Putina pārvēlēšanai, proti, pārapstiprināšanai prezidenta amatā. Ne gluži muzikālais pavadījums, bet kaut kas tamlīdzīgs. Protams, Kremlis kārtējo reizi cerējis, ka izdosies visu noliegt, par to liecina, ka indēšanai izmantota tikai Krievijā sintezēta un ražota inde, par kuru citviet pasaulē specdienesti un mediķi neko nezina. Bet, izrādās, ka zināja gan.
Indīgo kaujas vielu “Novičok”, tulkojumā “Jaunulīte”, radīja un sāka ražot PSRS pēdējā gadu desmitā. Kad pēc PSRS sabrukuma ASV un Krievija vienojās par indīgo kaujas vielu iznīcināšanu, šo programmu finansēja amerikāņu puse. Patiešām, lielu daļu agrāk uzkrāto indīgo vielu Krievijā sadedzināja speciālās kurtuvēs, bet zinātāji apgalvo, ka daļa amerikāņu naudas tika izmantota, lai deviņdesmitajos gados turpinātu ražot šo brīnumaino jaunumu. Bet ir noticis tā, ka daži no “Novičok” radītājiem ir emigrējuši, tostarp uz ASV, kur viens no ķīmiķiem sarakstīja apjomīgu grāmatu, kurā uzrāda arī vielas ķīmisko formulu. Šī nervu paralīzes viela sastāv no diviem nekaitīgiem komponentiem, un par indi šīs vielas kļūst tikai pēc sajaukšanas. Pietiekot ar nedaudz gramiem, lai nogalinātu veselu futbola stadionu ar cilvēkiem. Uzglabājot vai transportējot katra no sastāvdaļām iesaiņota atsevišķi. Mazliet vulgarizējot, iespējams darīt tā, ka vienu no vielām pieber kūciņai, bet otru – kafijai, kad abas sastāvdaļas kuņģī sajauksies, letāls iznākums garantēts. Angļu uztraukumam arī tas pamatojums, ka viena cilvēka indēšanai paredzētā viela saindējusi krietnu daļu pilsētas.
Krievijai tiek atgādināts par 2006. gadu un Ļitviņenko noindēšanu ar radioaktīvo poloniju. Velti Kremļa runasvīri visu noliedz, Londonā 2016. gadā prokuratūra publiskoja visus izmeklēšanas datus, nosaucot arī konkrētus uzvārdus. Toreiz parlamenta deputātu priekšā ar informāciju dalījās toreizējā iekšlietu ministre Meja, bet Londonas mērs Džonsons Putina rīcību nosodīja visai asiem vārdiem. Tagad Meja ir premjere un Džonsons – ārlietu ministrs, tāpēc šiem cilvēkiem emocijas labi saprotamas. Krievijas sodīšana ir pamatota, un liekas, ka tas ir tikai sākums jaunam attiecību saspīlējumam. Bet Lielbritāniju atbalsta daudzas valstis, kurām nācies ciest no Kremļa varasvīru visatļautības. Šeit gribu piebilsts, ka ASV izmeklētājiem, kuri pēta krievu troļļu uzdarbošanos, kļuvis zināms, ka ticis lolots pat tāds plāns, kas kiberkramplaužiem dotu iespēju apstādināt ASV atomelektrostaciju reaktoru darbību. Un sapratīsim, ka mūsdienās līdzīgā veidā no tūkstošiem kilometru liela attāluma iespējams izraisīt kaut ko līdzīgu Černobiļai. Ar šādu teorētisku varbūtību pasaulei jārēķinās, kamēr vienā lielvalstī pie varas turas viens pavisam grūti prognozējams vīrs. Savas prezidentūras sākumā Putins, tiekoties ar bijušajiem amata brāļiem, paziņoja: “Vienreiz čekists – uz mūžu čekists.”
Kādi ir čekistu tikumi, par to pasaules sabiedrībai nevajadzētu šaubīties. Jau Ļeņina laikos šajā virzienā visu izšķīra “biedrs mauzers”.
Staļins 1930. gadā kompartijas politbirojā panāca, ka tiek pieņemts slepens lēmums par nodevēju vajāšanu ārzemēs. Un turpmāk faktiski visi pārbēdzēji tika akurāti sameklēti un nogalināti. Šī prakse turpinājās arī Brežņeva un Andropova laikā, un vienīgi Gorbačovs un Jeļcins šo mežonību izbeidza. PSRS sabrukuma laikā pārbēdzēju bija tūkstošiem, piemēram, dzimtenē neatgriezās 23 diplomāti – izlūki no Briseles vien. Staļina laiku prakse atsākās 2006. gadā ar Ļitviņenko noindēšanu, zinātāji apgalvo, ka šis notikums uzdzinis baiļu sajūtu daudziem krievu emigrantiem, un ir iemesls uzskatīt, ka jābaidās bijis pamatoti. Tostarp Lielbritānijā kopš minētā gada notikušas 15 mīklainas slepkavības, un tikai dažos gadījumos var runāt par noziedzīgo grupējumu rēķinu kārtošanu. Skaļākais no šādiem notikumiem bija Putina ienaidnieka Berezovska aizdomīgā nāve.
Protams, ja kādas valsts ārlietu ministrs otras valsts prezidentu atklātā tekstā nosauc par slepkavības pasūtītāju, tas izklausās skandalozi. Bet izskatās, ka Borisa Džonsona rīcībā ir gana nopietna pierādījumu bāze, lai šādā starptautiskā noziegumā vainotu personīgi Putinu. Izskatās, ka drīzā nākotnē iespējams starptautisks tribunāls, ja vien ANO kā pārāk izplūdusi organizācija kārtējo reizi nesteigs nodemonstrēt nevarību. Lai būtu kā būdams, bet Putins ir izvēlējies atrasties iedzītam stūrī. Bīstams un spējīgs uz neadekvātu rīcību. Bet pagaidām viņam tā saucamās tautas atbalsts. Pagaidām.
