Kad pirms divdesmit sešiem gadiem beidza pastāvēt PSRS, ko Ronalds Reigans bija nosaucis par ļaunuma impēriju, varēja domāt, ka turpmākā cilvēces attīstība notiks bez nopietniem apdraudējumiem no atsevišķu politiķu puses. Cerības bija tik izteiktas, ka daudzas valdības sāka zaudēt modrību. Šādu noskaņojumu vairoja arī daudzās “krāsainās revolūcijas”, jo notikumu gaita liecināja, ka pasaulē iet bojā atlikušie diktatoriskie režīmi. Diemžēl vietā nāca haoss, un haosam pa starpu nereti dzima kaut kas pavisam neiedomājams, piemēram, mums zināmā “islāma valsts”.
Pavisam nesen notika režīmu maiņa Zimbabvē, kur 37 gadus valdīja viens no mūsdienu kroplīgākajiem režīmiem. Varam tikai atcerēties, ka agrāko Dienvidrodēziju varēja uzskatīt par pašu plaukstošāko koloniju Āfrikas kontinentā, kur saimniecisko dzīvi noteica baltās rases fermeri. Kad britu leiboristu valdība sešdesmito gadu sākumā lielā steigā sāka kolonijām dāvināt neatkarību, Dienvidrodēzijā eiropiešu līderis Smits pasteidzās pasludināt neatkarību pirmais, kas savukārt nebija pa prātam Rietumu liberāļiem, kuruprāt politiskā vara pienācās iedzimtajiem melnādainajiem. Kad beidzot tas notika, Mugabe atņēma zemi baltajiem fermeriem, konfiscēja viņiem visu, ko vien varēja konfiscēt, bet izrādījās, ka paši afrikāņi nemaz neprot un nespēj saražot to produkciju, ar ko bija slavena kolonija. Sekoja pusbads, inflācija sasniedza tūkstošus procentu gadā, bet Mugabe atbildēja tikai ar represijām.
Kad nu ietiepīgais diktators bija sasniedzis 93 gadu vecumu, viņš gatavojās varas grožus nodot savai gandrīz pusgadsimtu jaunākajai sievai. Un beidzot armija nolēma iejaukties, Mugabe bija spiests atkāpties, un viņa vietā nāca Emersons Muangagve, tautā saukts par Krokodilu. Savulaik bijis viens no asiņainākajiem Mugabes režīma balstītājiem. Bet ikviens ļaundaris ar gadiem vēlas izdarīt kaut ko labu un cēlu, tāpēc ir cerības, ka Zimbabvē atgriezīsies vismaz daļa no aizbraukušajiem fermeriem, kuri prot saimniekot. Cerības ir.
Pamazām pa demokratizācijas ceļu virzās Kuba, kur maiņas gaidāmas janvārī, kad Rauls Kastro sola savus amatus atstāt. Diemžēl to nevar sacīt par Venecuēlu. Ar naftu bagātā zeme novesta līdz ekonomiskam sabrukumam, bet diktatoriskais Moralesa režīms visās nelaimēs vaino Amerikas Savienotās Valstis.
Kaut kādas risinājuma iespējas pavīd Sīrijā, kur gandrīz pilnībā likvidēta tā saucamā “islāma valsts”, bet pārējā opozīcija novājināta. Ja ASV un citas rietumvalstis būs ar mieru kādu laiku pieciest Krievijas balstīto Asada režīmu, tad vismaz asiņainā kara darbība pierims. Bet tas, protams, nebūs galīgais risinājums.
Ar bažām varam sekot notikumiem Turcijā, kur militāri visai spēcīgo valsti aizvien stingrāk sāk pārvaldīt diktators Erdogans. Situāciju bažīgu dara Turcijas naidošanās ar kurdiem, kā arī turku skaitliski lielās diasporas noskaņojums Vācijā.
Austrumos galvenais draudu perēklis meklējams Ziemeļkorejā, kur jau trešajā paaudzē valda Kimu dinastija. No ārpuses pilnīgi noslēgtā teritorija faktiski vienīgā vieta pasaulē, kur iedibināts sociālisms tajā totalitārisma veidolā, kādu esam pieredzējuši Staļina laikā. Lai pasargātos no “krāsainajām revolūcijām” un amerikāņu iejaukšanās, valsts nolēmusi sevi nodrošināt ar militāro varenību, jo Kims nevēlas piedzīvot Sadama vai Kadafi likteni. Tas raisa lielas bažas Ziemeļkorejas kaimiņos – Japānā, Dienvidkorejā un, protams, arī Krievijā. Mazliet pārspīlēta ir ASV prezidenta Trampa reakcija, jo militāro spēju ziņā Kima režīms nekādi nespēj līdzināties amerikāņu līmenim. Faktiski korejiešu demonstrētās raķetes, kuras it kā spētu sasniegt Vašingtonu, pēc būtības līdzinās PSRS laiku krievu raķetēm, ar kādām bija pilni Valkas un Valgas apkaimes meži. Turklāt korejiešiem vēl nav izstrādātas tādas kompaktas un vieglas atomgalviņas, kuras būtu iespējams uzmontēt raķetēm. Bet pēc gadiem desmit tas var notikt, ar to jārēķinās. Pašlaik mani pārsteidz Trampa piekoptā taktika, kas izpaužas kā draudēšana un panikas celšana. Faktiski taču amerikāņu rīcībā ir pārtvērējraķetes, ar kurām Kima raķetes iespējams pārtvert un iznīcināt lidojuma laikā virs okeāna. Turklāt Aļaskā savu stundiņu gaida milzīgās radioantenas, kuru īsto iespēju robežas mums īsti nav zināmas.
Visi manis minētie piemēri attiecas uz nosacītajiem punduriem, kuri pasaules mieru apdraudēt var tikai tad, ja izvēlas pašiznīcināšanos. Daudz bažīgāku cilvēci var darīt norises Putina Krievijā. Vienīgā Eiropas valsts, kas pēc Otrā pasaules kara veikusi agresīvu karu politiku lielos mērogos, un šo politiku piekopj arī tagadējais fašistiskais režīms. Kaut gan varbūt pareizāk runāt nevis par fašismu Musolini variantā, bet ar krievisku specifiku, tātad, varbūt mums jārunā par rašaismu (no angļu Russianism). Tuvojas kārtējās prezidenta vēlēšanas, kur jāievēl Putins uz nākamajiem sešiem gadiem. Valdošā kliķe satraukusies – kas būs pēc tam? Pasaules pieredze liecina, ka ikviena diktatūra sabrūk jau pēc pirmām skrūvju atspriegošanas pārveidēm. Tāpēc nupat ar skubu tiek bīdīts konstitūcijas labojums, kas ļautu valsts priekšgalā noturēt Putinu arī pēc 2024. gada. Maskavas bruņojumā taču ir PSRS pieredze ar Brežņeva un Čerņenko stutēšanu arī pēc tam, kad večiem jau smiltis bira aumaļām.
Krieviju gaida nepopulāras reformas, piemēram, pensionēšanās vecuma pacelšana, un šo darbiņu Putins atliek uz laiku pēc vēlēšanām. Bet ko sacīs allaž paklausīgā tauta?
Ne mazāk bažīgus mūs dara Trampa faktors ASV. Valsti kopumā šis dīvainis prezidenta krēslā satricināt nejaudā, bet nupat situācija tāda, ka iespējama Trampa atstādināšana. Šajā valstī demokrātiju nespēj iznīcināt pat nedomājošu vēlētāju balsojumi. Populistu panākums vēlēšanās nodrošina mazizglītoto iedzīvotāju aktivitāte, un mūsdienās par mazizglītotiem uzskata tos ļaudis, kuriem knapa vidusskolas izglītība. Te nu mēs esam ar mūsdienu sareformēto skolu sistēmu, jo pirmskara Latvijā un jebkur citur pasaulē cilvēki ar ģimnāzijas diplomu kabatā tika pieskaitīti inteliģencei. Viela pārdomām.
