Sanktpēterburgas Rakstnieku savienības biedrs un dramaturgs Andrejs Zinčuks un viņa kolēģe Teātra akadēmijas pasniedzēja un Pēterburgas “Teātra Žurnāla” redaktore Jevgēņija Tropa apmeklē daudzus teātra festivālus.
Sanktpēterburgas Rakstnieku savienības biedrs un dramaturgs Andrejs Zinčuks (turpmāk A. Z.) un viņa kolēģe Teātra akadēmijas pasniedzēja un Pēterburgas “Teātra Žurnāla” redaktore Jevgēņija Tropa (J. T.) apmeklē daudzus teātra festivālus – lielus un mazus –, tiesa, lielākoties savā valstī. Vienā no tiem viņi iepazinās ar valcēnieti Aivaru Ikšeli un tā nokļuva Valkā.
– Ar ko jums asociējas Latvija? Kādas ir jūsu priekšzināšanas par šo valsti?
A. Z.: Savulaik Latvijā biju itin bieži, jo Padomju Savienības Kultūras ministrija Dubultos gandrīz ik gadu rīkoja Rakstnieku savienības seminārus. Tā bija ne tikai lieliska atpūtas iespēja, bet arī visnotaļ nopietns rakstīšanas darbs. Esmu bijis arī Rīgā. Kad Padomju Savienība izjuka un attiecības kļuva aizvien sarežģītākas, kontakti izļodzījās. Nupat, kad ar vilcienu devos uz Latviju, vagoni bija pustukši, un atceros, kad pagājušā gadsimta nogalē Jūrmala mutuļoja no krievu atpūtniekiem. Tas ir slikti, ka mēs īsti nezinām, kas notiek Latvijā, un visticamāk arī jūs par mums zināt gaužām maz. Mums abiem patīk Baltijas valstis un tostarp arī šo valstu teātri. Valkā esam pirmo reizi.
J. T.: Latvija man kopš bērnības ir īpaši tuva. Joprojām te mīt mani radinieki, draugi, paziņas, un Jūrmalā esmu pavadījusi daudz skaistu bērnības dienu. Šī manā sapratnē ir kūrortu valsts ar lielisku jūru, siltām smiltīm un īpašām priedēm. Joprojām atceros tos brīžus, kad, bērns būdams, smiltīs ēdu neparasti lielus, tumši sarkanus tomātus, kurus sauca par buļļu sirdīm. Turpat pludmalē zem priedes atstājām savu sāls paku, no kuras apkaisījām tomātu šķēles. Kad nākamajā dienā atnācām sauļoties un peldēties, sāls paka bija savā vietā un mums nekas netraucēja turpināt šo lielisko tomātu ēšanu. Tās ir manas laimīgās bērnības atmiņas par Latviju.
– Ko jūs zināt par teātri Latvijā?
J. T.: Pirms dažiem gadiem Rīgā biju teātru festivālā “Homo Novus”, kurā visas izrādes notika ārpus tradicionālajām teātru telpām, sākot no benzīna uzpildes stacijas līdz plašām rūpnīcu ražošanas telpām. Es atceros, ka savulaik visā padomijā leģenda bija par Jaunatnes teātri, un visi vecie teātra mīļi atceras, cik tas bija lieliski. Tagad visa Eiropas un arī Krievijas teātra pasaule zina Rīgas Jauno teātri, kuru vada Alvis Hermanis.
– Vai Krievijā veidojas kādas jaunas, īpašas teātra mākslas tendences?
J. T.: Spriežot pēc festivāliem, itin visur ir interese par moderno dramaturģiju, jo īpaši projektu teātros, kur ir lakoniskas dekorācijas un maz aktieru. Pašlaik šī tendence vērojama visā Eiropā, un parasti, nelasot anotācijas, nav saprotams, no kuras valsts šī trupa ieradusies. Tas ir sava veida globalizācijas process. Izteiksmes līdzekļi unificējas, un nacionālās robežas pazūd. Krievija ir liela valsts, un tajā saglabāsies teātra daudzveidība, taču daudzviet Eiropā rodas festivāliem radīta produkcija, un mazo valstu nacionālās iezīmes diemžēl zūd.
– Pirms pārdesmit gadiem, kad ilgu laiku pavadīju Ļeņingradā, vietējā inteliģence uzskatīja, ka tieši šī pilsēta ir valsts nozīmīgākais kultūras centrs. Vai tagad situācija ir mainījusies?
A. Z.: Proporcijas ir mainījušās. Ja Pēterburgas teātros notiek viena pirmizrāde, Maskavā tajā pašā laikā ir apmēram 15 pirmizrāžu. Galvaspilsētā ar naudasmaisu palīdzību ir itin vienkārši izveidot jaunu teātri un iestudēt mūsdienu izrādi. Krievijā pašlaik lielākā problēma dramaturģijā ir paaudžu pārrāvums. Vecie ir aizgājuši, bet pārliecinošu jauno vēl nav. Uz kādu laiku esam zaudējuši savu skolu.
Pēterburga savā būtībā ir hermētiska pilsēta, un, pateicoties tam, esam saglabājuši savas kultūras tradīcijas. Sliktā lieta ir tā, ka ļoti grūti uzsākt kaut ko jaunu. Visi nopietnie projekti tiek īstenoti ar Maskavas iestāžu starpniecību.
J. T.: Protams, Pēterburga nav purvs, kurā visi aizmiguši, tomēr pastāvīgi vērojama pilsētnieku pārvietošanās uz Maskavu. Tas notiek ne tikai mākslu, bet arī citās jomās. Savukārt zinātnieki visbiežāk aizbrauc strādāt ārzemēs. Tas viss ir saistīts ar pieprasījumu, finansējumu un daudzām citām problēmām. Diemžēl arī talantīgākie cilvēki no provinces neraugās Pēterburgas virzienā, bet tūlīt cenšas iekārtoties Maskavā.
A. Z.: Saku to nevis tāpēc, ka izdodu teātrim veltītu žurnālu; esmu pārliecināts, ka mūsu pilsētā radītā dramaturģija ir labāka. Tiesa, ārēji tā ir mazāk efektīga, taču cilvēciskāka un dziļāka. Vēl mācoties Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK), bija uzskatāmi redzams, kurš puisis ir no Pēterburgas un kurš – no Maskavas. Mūsējie bija drūmāki, varbūt pat garlaicīgāki, bet bija jūtams, kā sit viņu sirdis.
– Savulaik Ļeņingradas iedzīvotājos pazinu kā ļoti atsaucīgus, pretimnākošus un sirsnīgus cilvēkus. Vai pēc perestrojkas kaut kas ir mainījies cilvēku mentalitātē?
J. T.: Pie mums aizvien lielāku pilsētnieku daļu veido iebraucēji. Šis process notiek itin visās lielajās pilsētās. 90. gadi daudzus saniknoja. Attiecības starp cilvēkiem kļuva nervozas. Ielās vairs neredz mierīgas un labestīgas sejas. Savukārt jauno paaudzi, kura izaugusi tagad, var raksturot kā skumju. Skolas strādā sliktāk, kultūra daudz zaudē. Jaunie cilvēki ļoti maz lasa. Viņiem pagātne it kā neeksistē, un tā netiek būvēta uz iepriekšējo paaudžu pieredzes bāzes.
A. Z.: Par lasīšanu jāizsakās uzmanīgi. Esmu novērojis, ka jaunieši lasa daudz elektronisko tekstu, īpaši no interneta resursiem. Kāpēc tik dārgi jāmaksā par grāmatām, ja to pašu var saglabāt digitālā formātā, turklāt daudzkārt lētāk?
J. T.: Te gan būtu jāpiebilst par lasāmā saturu. Ko viņi lasa? Pilnīgi noteikti, ka viņi nelasa to, ko savulaik lasījām un joprojām lasām mēs.
?Kur mūs šādi uzsākts ceļš aizvedīs?
A. Z.: Tas var novest pie slikta iznākuma, un mana pārliecība ir tāda, ka pret iespējamo ļaunumu ir jācīnās. Ko šodien var izdarīt, kad cilvēkiem katastrofāli trūkst naudas? Daudz esmu darbojies elektroniskās saziņas līdzekļu jomā. Man ir daudz draugu un paziņu programmētāju, elektronikas inženieru. Mēs maksimāli ātri apguvām elektroniskās publikācijas lietas un izveidojām Krievijā pirmo teātrim veltīto mājas lapu ar diezgan lieliem resursiem. Rietumos tas viss jau bija, tāpēc varu sacīt, ka mums izdevās izcirst lodziņu uz Eiropu, lai ārzemnieki kaut ko vairāk uzzinātu par Krieviju un jaunumiem mūsu valstī. Pēc tam sākām izdot žurnālu “Landscrona”, kas ir zviedru cietokšņa nosaukums vietā, kur pašlaik atrodas Pēterburga. Izdevās piesaistīt valsts līdzekļus, un šis žurnāls joprojām ir lasāms.
– Kā mainās jūsu lieliskā pilsēta? Vai tā kļūst sakoptāka?
J. T.: Diemžēl manā sapratnē pilsēta tiek sapostīta, jo nojauc vecās, ar vēsturi saistītās mājas. Protams, pilsētas parādes vietas, kuras lielākoties apmeklē ārzemnieki un diplomāti, sakopj, remontē un atjauno. Šie objekti patiešām ir skaisti, lieliski izgaismoti. Tiesa, pēterburgiešiem no tā pilsētas ārējā skaistuma nav kļuvis vieglāk. Cilvēki joprojām mīt komunālajos dzīvokļos, daudzviet bez karstā ūdens, ar pārtraukumiem apkurē – jo īpaši aukstajās ziemās – un citām sadzīviskām neērtībām.
– Valsts prezidents Putins taču ir jūsu pilsētas cilvēks. Cik lielā mērā viņš veicina pilsētas, tostarp mākslas, attīstību?
J. T.: Pēterburgā viņš parasti pārvietojas ar helikopteru, tāpēc plašākām cilvēku masām nav pieejams, un par viņa ieguldījumu dzimtajai pilsētai zinām maz.
– Mēs Latvijā ar interesi sekojām ziņām par vērtīgu mākslas priekšmetu zādzību Ermitāžā. Kā tas mūsdienās var notikt?
A. Z.: Muzejos zog vienmēr. Cita lieta, ka ļoti liela muzeja eksponātu daļa atrodas dažādos citos projektos ārpus muzeja un valsts. Tie darbinieki, kuri strādā 30 un 40 gadu, ir šausmās, tostarp arī par Ermitāžas direktora Piatrovska nekonsekvencēm.
– Birokrātiskie šķēršļi Latvijas iedzīvotājiem Krievijas apmeklēšanai un otrādi ir lieli, un daudz cilvēku nebrauc, piemēram, uz Pēterburgu tikai tāpēc, ka nav uzņēmības stāvēt garajā rindā pēc vīzas, turklāt šā dokumenta iegūšana nebūt nav lēta.
J. T.: Piemēram, žurnālistiem un daudziem citiem kultūrprojektos iesaistītiem cilvēkiem vīzu saņemšana kļūst vienkāršāka. Nesen Lietuvas konsuls Sanktpēterburgā man sacīja, ka pietiks ar ielūgumu uz konkrēto pasākumu, lai saņemtu bezmaksas vīzu. Parasti tā gan jāgaida 10 dienas.
– Kā atrast labāko veidu, lai ietekmētu mūsu valstu politiķus rīkoties kultūras cilvēku interesēs? Kas mums jādara, lai attiecības abu valstu starpā uzlabotos?
A. Z.: Politiķi rīkojas ātrāk par mums, un tā turpinās jau gadsimtiem ilgi. Es atceros patīkamos seminārus Jūrmalas radošajos namos. Atpūtāmies un strādājām. Tiesa, ne jau pie monumentāliem darbiem, bet arī mazie ir nozīmīgi. Aplami uzskatīt, ka rakstnieks uzreiz savu karjeru var iesākt ar vērienīgu sacerējumu. Jūrmala veicināja mazo darbu rašanos.
J. T.: Atzīstu, ka lielu politiķu lomu dažādu lietu propagandēšanā sev izdevīgā gaismā nejūtu. Kultūras cilvēki tiekas dažādos festivālos, piemēram, kā Valkā, un nekad mums nav radušās nekādas domstarpības, kurās iesaistīta politika. Mums visiem ir problēmas, taču atšķirībā no politiķiem esam stingrāki un mākslīgi neradām nesaprašanos, kur tās nav.
Mums nevajag kautrēties no tā, ka itin visās dzīves jomās vienam par otru ir patiesa interese. Jārīko vairāk dažādu apmaiņas projektu un ar katru nākamo pakāpienu sakari jāpaplašina.
A. Z.: Tas vienalga notiks neatkarīgi no cilvēkiem, kuri vada procesus. Jautājums vien – vai tas notiks ar mums vai pēc mums. Es gribētu pieredzēt no aizspriedumiem brīvas un cilvēciskas attiecības starp mūsu valstīm savas dzīves laikā.
Kultūra nezūd. Latvijā nav bijis tik daudz šausminošu vēsturisku notikumu kā Krievijā. Man šķiet, ka kultūra dzīvo kaut kādu savu, paralēlu dzīvi.
– Kur Latvijas iedzīvotājiem atrast visobjektīvāko informāciju par notikumiem Krievijā?
A. Z.: Man šķiet, ka tas meklējams mājas lapās www.lenta.ru un jo īpaši www.revolver.ru. Pēdējais ir diskutabls privāts serveris, kuru uztur jauni puiši, un patīkams ar to, ka par visu rakstīts ļoti atklāti. Diemžēl televīzijas kanālos objektīvu informāciju saņemt gadās gaužām reti, jo viss ir pārlieku politizēts, turklāt starp kanāliem nav nekādu atšķirību. Visi domā vienādi un pauž oficiālo versiju. Patīkams izņēmums ir radiostacija “Eho Moskvi”.
