Viņu sauc Sisis. Lāsmojošu, brūni dzeltenu kažoku, maza auguma, šķību kreiso priekšķepiņu, kas to zina, kādā veidā iegūtu. Viena auss pastāvīgi augšā, otra – nolaista. Bet, ja uzmanība tiek stipri koncentrēta uz kaut ko vai uz kādu, tad augšā uzšaujas arī otra auss. Brūnas, spožas ačteles, smejošs purniņš un visu saprotošs skatiens.Sava cienījamā mūžā – kā nekā 18 gadu, bet pēc cilvēku mūža mēriem – ap 120 gadu ilgā – Sisis vairākas reizes parādīja savas neparastās dotības.
Un tā – pirmais stāsts.Sisis mitinās pie savas saimnieces privātmājā apmēram divdesmit minūšu gājiena attālumā no pilsētas centra. Viņš ir tā saucamais klēpja sunītis – vairāk pa iekštelpām. Saimniecei veselība nav nekāda spožā, kaut gadu vēl ne pārāk daudz. Sisis, ja atnāk ciemiņi, ar visu savu izturēšanos un uzvedību demonstrē, ka “mēs te abi”, vārdu sakot, sirsnīgu pieķeršanos un mīlestību savai saimniecei. Te kādu dienu radinieki, kas dzīvo pilsētas centrā, pie savām dzīvokļa durvīm sastop Sisi. Ārā ziema, auksts un nepatīkams laiks. Kā viņš te nokļuvis? Suņupuika tiek nogādāts atpakaļ mājās. Tomēr apmeklējumi atkārtojas – laidiet taču mani iekšā, esmu atnācis! Nepaiet ilgs laiks, un saimniece negaidot nonāk slimnīcā un pēc dažām tur pavadītām dienām aiziet aizsaulē. Vai Sisis to zināja? Acīmredzot – jā, jo ne velti jau laikus izvēlējās sev nākamo mājvietu.
Otrais stāsts.Mūsu piecstāvu mājas pirmās kāpņutelpas dzīvokļos mitinās pavisam trīs suņuki – divi puikas un viena meitene. Sisis ir līdzsvarota rakstura suns un, sastopoties ar kādu no saviem sugasbrāļiem ārā vai kāpnēs, nekad neizrāda vēlmi strīdēties. Attiecības ir visai neitrālas. Parastais Siša dienas sākums – īss skrējiens uz tuvējiem krūmiņiem, rējiens zem loga – un aši atpakaļ iekšā. Dažkārt, ja uziets kas interesants, patstāvīgā rīta pastaiga var nedaudz ieilgt. Un tā kādā jaukā ziemas rītā, saimniece, aizņemta ar savām rūpēm un domām, dodas uz darbu un pavisam piemirst ielaist dzīvoklī Sisi. Strādājot skolā, laiks skrien vēja spārniem. Sākas jau 3. stunda. Bērni aizgājuši uz mūzikas stundu, nu ir brīvs brīdis darīt mūždien nepadarāmos skolas darbus, bet saimnieces ausis sasniedz suņa rējiens. Tas gan nav Sisis, jo balstiņa skan citādāk, bet viena doma kā zibens izšaujas cauri saimnieces galvai – es taču šorīt pēc pastaigas neielaidu iekšā Sisi! Skatiens pa logu – ir atnācis mazais kaimiņu suņuks un rej pie skolas. Aši jāsaģērbjas un jāiet ielaist dzīvoklī Sisi! Saimniece iet ārā, bet mazais dzīvnieciņš, it kā to vien būtu gaidījis, pagriežas un sāk rikšot māju virzienā. Jā, pie mājas, nedaudz apvainojies un nosalis, gaida Sisis. Pēc īsas, sirsnīgas sarunas un samīļošanas Sisis tiek siltumā, mazais kaimiņš uzrikšo augšā pa kāpnēm un saimniece dodas atpakaļ uz darbu. Kas tas bija? Nejaušība? Jebšu tomēr Sisis ar vecākā tiesībām aizsūtīja ziņnesi saimniecei pakaļ?
Trešais stāsts.Mūsmājās jaunumi – kaķenītei ir atskrējuši divi kaķēni. Mammīte ar mazuļiem iemitinājusies skapītī – durtiņas puspavērtas, midziņa mīksta un silta. Ko Sisis? Nolēmis, ka mazajām radībiņām vajadzīgs aizbildnis. Pat pašu kaķēnu mammu brīžiem lāgā negrib laist pie mazuļiem, aizguļas durtiņām priekšā. Pēc saimnieku aizrādījuma, protams, atkāpjas. Paiet dažas nedēļas un kaķēni dodas izpētīt pasauli. To viņi var darīt droši, jo par savu misiju Sisis nav aizmirsis – pieskata mazuļus uz katra soļa. Lai nebūtu garlaicīgi un mazuļiem būtu iespēja kārtīgi izkustēties, krusttēvs Sisis gādā par daudzveidīgiem vingrinājumiem – skriešana, ķeršana, paslēpes, lekšana uz dīvāna un no tā. Sisis ir aktieris – tēlo bailes no mazajiem radījumiem, pieplok pie zemes, ja uz viņa pusi tiek pavēzēta ķepiņa. Nekāds jauneklis Sisis sen vairs nav – gadi 12, ja ne vairāk. Kāpēc viņam vajadzīga šī aizbildņa loma? To zina tikai viņš pats.
Ceturtais stāsts.Ir skaists pirmsjāņu laiks. Viss zied, zaļo, smaržo un skan. Izcirtumos sārtojas meža zemenītes. Jāsteidzas tās lasīt! Kur nu bez Siša – katrā mūsu izbraucienā vai gājienā suņuks dedzīgi ilgojas doties līdzi. Kilometrus trīs no pilsētas ceļa malā ir izcirtums. Mašīna iebraukta meža celiņā, Sisis izlaists ārā, bet, novērtējis savus spēkus, saimniekiem līdzi izcirtumā nedodas. Kājiņas īsas, zāle gara un karsti ar’ vēl. Labi, pagaidīs pie mašīnas, vai nu pirmā reize. Pēc kādas stundas, nolīkņājušies un noguruši, dodamies uz mašīnu. Siša nekur nav – sauc vai nesauc! Minējums – suņupuikam varētu būt apnicis gaidīt un viņš patstāvīgi devies uz mājām. Pa ceļa malu no pilsētas tuvojas riteņbraucēja. Vai neredzējāt ceļa malā mazu sunīti? Nē, it kā neesot manījusi. Tuvojas mašīna – un tās šoferis saka, ka kaut kāds mazs dzīvnieciņš varētu gan būt pavīdējis ceļa malā. Sēžamies mašīnā un lēnām dodamies pilsētas virzienā, uzmanīgi vērojot ceļmalas. Nekā! Aizbraucam līdz pilsētas robežai, apskatām ezermalu, apjautājam kādus gājējus – nekā! Jābrauc atpakaļ. Ceļš atkal ieved mežā, no tā uz abām pusēm atzarojas mazāki celiņi. Pa jebkuru no tiem suņuks varētu būt devies mežā iekšā. Pēkšņi no viena sānceliņa iznāk trīs pusaugu zēni – jau ar pirmo acu uzmetienu redzams – sveši. Piebraucam klāt – vai neesat mežā redzējuši mazu sunīti? Jā, kaut kādu dzīvnieciņu tur dziļāk pie upītes esot redzējuši, domājuši, ka lapsa, nobijušies un devušies prom. Bet pa šo celiņu lai nebraucot, tas nebūšot izbraucams. Mazliet atpakaļ esot otrs – arī viņi pa to gājuši mežā iekšā. Nu ko, braucam. Celiņš, tad laukumiņš, kāpjam ārā un dodamies pa neskaidri iezīmētu stigu virzienā, kuru norādīja zēni. Skaļi saucam. Odu tūkstoši, priecīgi par negaidītajām dzīrēm, uzbrūk nežēlīgi. Un pēkšņi – izmisīgs, gandrīz cilvēcisks kliedziens – rējiens! Saucam vēl – jā, ir! Ielejā, iestidzis dūņās līdz krūtīm, stāv Sisis… Nu ko – ātri izvilkt no dūņām un nogādāt uz mašīnu, tad – prom uz mājām. Pusceļā redzam – uz pilsētas centru soļo nu jau mums zināmie zēni. Piestājam, piedāvājam aizvest. Uz jautājumu – kas jūs tādi, atbilde skan – esam rīdzinieki, Valkā atrodamies treniņnometnē. Un ko darījāt mežā? Tāpat vien – izdomājām kaut kur aiziet, iegājām mežā, un… Pateicamies, ka puiši izglābuši suņupuiku… bet pārdomas paliek – kā gan tas varēja notikt, ka zēni no Rīgas par pastaigas vietu izvēlējās nevis pilsētas ielas, gājēju taku Valgā vai citu izklaidi, bet, nezināmu spēku vadīti, ieradās mežā tajā laikā un tajā vietā, kad tur nāves briesmās bija iekļuvis Sisis… Brīnums? Parasti šādus notikumus saucam par nejaušībām vai sagadīšanos…Šīs vasaras sākumā Sisis aizceļoja uz citiem medību laukiem un nu noraugās uz mums no mākoņa maliņas. Tomēr atmiņas par neparastajiem notikumiem, kas piedzīvoti kopā ar Sisi, negaist. Balso par Valkas pamatskolas bibliotēku. Sarmīte Vilciņa
