UzticībaVairāk nekā sešdesmit gados, dzīvojot vienā mājā, protams, bijuši vairāki mājas sargi, palīgi ganu gaitās vai vienkārši vēl viens ģimenes loceklis – suns. Par katru būtu kas sakāms, bet šoreiz par diviem.Džimis. Kad Smiltenē tantes ņūfaundlendietei Džinai piedzima kucēni, viens puika groziņā atceļoja pie mums. Izauga un vairāk bija pieķēries mūsu tēvam. Kad tēvu izvadījām no klēts, Džimis kā pilntiesīgs bēru viesis tupēja mācītājam pie kājām, klusi un mierīgi. Pēc pāris mēnešiem arī pats šķirās no šīs pasaules, tikpat klusi un rāmi.Pirāts? Nē, Pilots! Tuvojās ziema. Ejot uz darbu, bieži savā ceļā sastapos ar nelielu šuneli. Drīz noskaidrojās, ka suns bija palicis viens, jo mājas saimnieks aizvests uz pansionātu. Rūpes par suni uzņēmusies lāga sieviņa no attālākām mājām, bet tajās jau ir suns. Tā Pilots nonāca mūsmājās, pareizāk sakot, suni atvizināja ar “Žiguli”. Lai gan bija vidējā vecumā, iedzīvojās ātri, laikam pateicībā, ka radis jaunu mājvietu, un bija tik uzticīgs, ka, ja mammma gāja uz mēģinājumu klubā, tad klusi sekoja pa pēdām, reizēm pat sēdēja uz kluba kāpnēm. Ja es gāju uz autobusu pieturu, tad arī pēc laiciņa ieradās Pilots, kurš sēdēja zem soliņa, kamēr es aizbraucu. Visi jau suni lutināja, tas bija 20. g.s. 90. gadu vidū – toreiz vēl speciāla suņu barība nebija tik pieejama, bet Pilots uz Ziemassvētkiem saņēma dāvanā speciālos suņu konservus, par ko parūpējās brāļa meitas, kuras uz Jāņiem arī Pilotam uzpina vainagu.Kā pienākas, tad arī suni vakcinējām. Kad atbrauca vetārsts un prasīja suņa vārdu, laikam īsti nesadzirdējis, pierakstīja – Pirāts. Tā Pilots tika pie otrā vārda.Dažus gadus nodzīvoja un tikpat klusi kā Džimis aizmiga uz mūžu. Kopš tā laika mums suņa nav, jo pārāk skumja ir šķiršanās un atvadas.Mēdz teikt, ka vieta jau tukša nepaliek, tāpēc mūsmājās, kā smejos, varētu ierīkot kaķu patversmi.
Kaķu galerijaDesmit gados mūsmājās pabijuši tik daudz kaķu, ka grūti pat atcerēties.Sākās ar runčuku Mikiju, kuru kāds “labvēlis” bija atnesis uz mūsu šķūni un, pateicoties mūsu rūpēm, izauga par varenu runci, bet “apvainojies”, ka nāk arī citi kaķi, Mikijs sameklēja citas mājas.Kādu laiku mūsmājās bija trīs runči, kuri, peteicoties tolaik populārajam seriālam “Hameleonu rotaļas”, ieguva Foresteru vīriešu vārdus – pelēkmelnais – Ēriks, rudais – Torns, bet melnais – Ričs. Un raksturā arī bija līdzīgi, te bija, te aizgāja, līdz pazuda.Kad ieradās kāda kaķene, tad gan sākās problēmas, par kurām negribas atcerēties. No viņas palicis vien lielais, baltais, pūkainais runcis Bils (piedodiet, vārds par godu ASV prezidentam), jo pēdējos gados runcis vasarā uz 2-3 mēnešiem pazūd, bet rudenī pavisam negaidīti atgriežas pārziemot. Paldies tiem labajiem cilvēkiem, kuri par viņu parūpējas, jo ne jau pats ķer peles, ir pārāk slinks, bet atgriežas labā kondīcijā. Paldies arī tiem ļaudīm, kuri pēc sludinājuma “Ziemeļlatvijā” pagājušajā rudenī aizveda mazo kaķenīti.Balso par Grundzāles pagasta bibliotēku.
Gunta
