Šis gads bušu vai plekstu (sauciet, kā vēlaties) copei ir beidzot sācies tā pa nopietnam, jo līdz šim mums nezināmu iemeslu dēļ šīs zivis jūras krastam nepavisam nevēlējās tuvoties. Citus gadus ap šo laiku jau makšķernieki bija butes „atvilkušies” un, tā teikt, pirmo izslāpumu remdējuši. Šogad var teikt, ka tikai tagad var pilnībā apgalvot, ka ar butēm Kurzemes krastmala ir beidzot piepildīta. Pats jau pabiju divas reizes un pārliecinājos, ka viss notiek.Nepaliec tukšā!Tieši tā, jo sevišķi šā gada pirmajā reizē atkal pārliecinājos, ka daudziem makšķerniekiem domāšana attiecībā uz copi jūrā ir visai primitīva. To varētu apzīmēt pavisam vienkārši – atbraucu, iemetu, savilkos un aizbraucu. Diemžēl laikam nebūs tik vienkārši, tāpēc vajadzētu paturēt prātā dažas praktiskas patiesības, ko daudzo gadu laikā, copējot jūrā, esmu apguvis un kas varbūt arī kādam noderēs. Sevišķi tas skar tos copmaņus, kam Baltijas jūra nebūt neapskalo mājas lieveni, bet gan atrodas vairāku simtu kilometru attālumā un iespējas ikdienišķiem eksperimentiem ir stipri vien ierobežotas. Pirms braukšanas jūras virzienā pirmkārt, un es pat teiktu galvenokārt, noteikti vajadzētu noskaidrot laikapstākļus, kas „vizinās” gar jūras piekrasti. Visreālāk to var redzēt interneta meteoroloģisko staciju mājaslapās. Diemžēl vairākas no tām sniedz maldīgu priekšstatu vai arī ir vienkārši neefektīvas, jo pietrūkst laikapstākļu izmaiņu ātrs atreferējums lasītājam. Nu apmēram tā, kas pirms trim dienām „iestādīts”, tas bez uzraudzības arī „aug”. Līdz ar to cilvēks tiek maldināts un uzticība šādām mājaslapām vienkārši pazūd. Pats skatos tikai un vienīgi www.accuweather.com. Tur ir visprecīzākais situācijas novērtējums, un esmu ievērojis, ka tas dienas laikā tiek palabots attiecībā no notiekošā noteiktā vietā. Kurzemes jūrmalas nepateicīgākais vējš ir dienvidrietums. Ar visiem pārējiem vēl var sadzīvot, bet šis sprukstiņš iepūš pāri par 10 metriem sekundē, tad praktiski gar visu krastmalu var jūrā parādīties straume, kas, kā likums, sev līdzi nes zāli. Šādos apstākļos meklēt butes būs ļoti sarežģīti. Neko daudz nelīdzēs arī 200 gramu smagie svini ar tā saucamajām ūsām. Aukla tā vai šitā tiks ātri piedzīta ar jūras zāli, un līdz ar to ēsma pienesta tuvu krastam. Tas gan nenozīmē, ka šeit nav bušu, jo prakse jau sen ir pierādījusi, ka šīm zivīm krasta tuvums ir ļoti interesanta vieta. Tas saistīts ar barības meklējumiem, un mēs labi zinām, ka viena no plekstes iecienītākajām ēsmām ir mazie gliemezīši, ko šīs sugas zivis ar savām kaulainajām mutēm skalda kā riekstus un ēd kā medusmaizi. Atgriežoties pie negantajiem vējiem, ja tomēr sanāk tā, ka esat kaut ko palaiduši garām un jūra sagaida neviesmīlīgi, tad ir vērts ieskatīties kartē. Tā kā Kurzemes jūrmalas piekraste nebūt nav taisnā līnijā, tad iespējams no šīs straumes noslēpties. Jāpiemin arī tas faktors, ka pilnīgi mierīgs laiks ar mazu vilni vai arī pilnīgu „spoguli” jūrā nav tas labākais sabiedrotais plekstu copē. Ideāls laiks ir ar vēju krasta virzienā un vidēja izmēra vilni. Butes ēdienkarte bez filozofiskām pieskaņāmNu jau aizvien retāk nākas dzirdēt tās vārsmas, kuru radītāji, gribēdami kaut kā īpaši izcelties, sāk fantazēt par tēmu, ko vislabāk butēm piedāvāt. Varianti ir dažādi. Pēkšņi vienai kompānijai (patiesībā tas ir viens cilvēks) ir plekstes ķērušās tikai un vienīgi uz raudas filejas gabaliņiem. Citiem tikai un vienīgi vimbas ādas strēmelītes. Vēl atjautīgāki mēģina būt tie, kam mencu vai vistu akniņas šķiet ideālākā ēsma, ko varētu plekstu copē „apspēlēt” un tad uzjautrināties, ka viens otrs šīm pasakām arī noticēs. Vēl jau atliek arī visuresošās reņģes, uz kurām praktiski var noķert vai visas zivis. Patiesībā nebūt netaisos apstrīdēt šīs ēsmas, jo butēm tās der pilnīgi visas. Taču kāpēc sarežģīt sev dzīvi, ja patiesībā viss ir ļoti vienkārši. Iegādājamies krevetes, kas butēm ir neapšaubāmi vispazīstamākā ēsma, un, nešauboties ne mirkli, spraužam uz āķa. Ja butēm būs ēstgriba un tās atradīsies tajā pašā posmā, kur nogulsies jūsu gruntsmakšķeres sistēma ar ēsmu, piedzīvosiet daudz neaizmirstamu mirkļu un mājinieki jau labu laiciņu pirms makšķernieka ierašanās mājās būs iekurinājuši kūpinātavu vai sagatavojuši maksimālo daudzumu pannu, jo vienas plekstes izmērs bieži vien ir arī visas pannas apmērs. Tā kā joki jokiem, bet te ir arī nopietnas lietas.Sistēmas pareizība un pielietojuma dažādībaIegādājoties bušu sistēmas vai izveidojot tās pašiem, ir jāņem vērā daži būtiski momenti, bet par visu pēc kārtas. Pamatauklas resnums 0,45 – 0,5 milimetri. Vislabāk, ja tā ir fluoriscējoša. Pavadiņu resnums – 0,4 milimetri, bet es arī nekautrējos no resnākas, jo pa šiem gadiem, kopš siroju rudeņos pa jūras krastu, ir izdevies uz gruntsmakšķeres izcelt arī 12 taimiņus. Ar šiem puikām gan joki mazi, jo ir nācies piedzīvot arī smagas vilšanās, kad, pārspīlējot ar auklas resnumu, bija vien jānoskatās, kā pumpainais aiziet. Tāpēc, ejot butēs, sportiskos principus atmetu malā, jo šai zivij auklas resnums ir pilnīgi vienaldzīgs. Divi āķi, trīs vai četri? Dilemma, ko apspriež vienmēr un visi. Jāatgriežas pie noteikumiem, kas vēstī, ka maksimāli pieļaujamais makšķeru skaits robežojas ar četri, bet kopējais āķu skaits uz visām makšķerēm kopā nedrīkst pārsniegt astoņus gabalus. Savukārt āķu skaits uz vienas makšķeres nedrīkst pārsniegt skaitli četri. Tāpēc piedāvāju īsas savas pārdomas. Makšķerējot jūrā un rēķinoties, ka vislabākā cope bieži vien saistās tieši ar nakts tumsu, starp makšķerēm ieturu 10 metru attālumu. Līdz ar to man pilnībā pietiek ar trim makšķerēm. Uz divām no tām ir pa trīs āķiem, bet uz vienas – attiecīgi divi. Galīgs absurds šķiet cope ar divām gruntsmakšķerēm un četriem āķiem uz katras. Tas tāpēc, ka bute itin bieži ir jāmeklē. Tad nu makšķeru daudzums var izšķirt daudz ko, jo, pateicoties to skaitam, var apgūt lielākas teritorijas, līdz top skaidrs, kur šīs zivis dotajā brīdī migrē. Pilnīgi aplams ir uzskats, ka butes barojas tikai no grunts. Tam par pierādījumu kalpo situācijas, kad sistēma ar ēsmu un trim āķiem tiek iemesta uz pirmā sēkļa kants krasta virzienā, un butes itin regulāri ņem tieši augšējo pavadiņu, kas, ņemot vērā makšķeres uzstādījumu un ēsmas atrašanās vietu, no gultnes ir vismaz metra augstumā. Sistēmā noteikti lietojam plastmasas vai metāla pleciņus (labāk jau pēdējie, jo pirmie mēdz bieži vien pārlūzt), savukārt pavadiņu garums nedrīkst pārsniegt pleciņu garumu, citādi metiena brīdī pavadiņa ar āķi var appīties ap pamatauklu un krietni samazināt copes momenta iespējas. Pērlīšu un svina variācijasBūtībā viss ir ļoti vienkārši. Cenšamies nepārspīlēt ar lielumu, bet atturamies arī no mazām un blāvu krāsu plastmasiņām. Tā kā butes ir kā žagatas kāras uz spilgtām lietām, tad dienas gaišākajā daļā izmantojam spilgti sarkanas, zaļas vai dzeltenas krāsas. Mazāk efektīvas ir baltas vai melnas pērlītes. Savukārt uz nakti es, piemēram, sistēmas mainu un pārkabinu tās, uz kurām ir tikai fluoriscējošas un gaismu uzsūcošas pērles. Ja runājam par svinu, tad savā praksē nekad neizmantoju „ūsaiņus”. Tas tāpēc, ka garās, metāliskās ūsas praktiski katru reizi, pildot savu misiju, dziļi ierokas blīvajās jūras smiltīs. Ja tas vēl notiek vietās, kur gultne ir klāta ar dažāda lieluma akmeņiem, tad iznāk krietni pastīvēties, lai izdabūtu šo veidojumu no smiltīm ārā. Kāda šeit runa var būt par piecirtienu copes brīdī, kaut arī visiem valda uzskats (un par nepareizu to uzskatīt gluži nevarētu), ka bute, ņemot ēsmu, to ierij tik dziļi, lai makšķerniekam nebūtu vairs nekādu problēmu ar tās izvilkšanu krastā. Visbiežāk izmantojamais svins ir apaļas formas ar lējuma radzēm un tukšu vidu. Svars atkarīgs no laikapstākļiem un svārstās no 80 līdz 160 gramiem.Nu tad uz priekšu, tauta! Plekstes jau gaida un kārtojas rindā!
